11.februāris – K.O.Rozeniuss “Dieva Vārds katrai gada dienai” 

Ābrahāms ticēja Dievam, un tas viņam tika pielīdzināts par taisnību (Rom. 4:3).

Mēs zinām, ka apsolījumā, kam Ābrahāms ticēja, bija arī Dieva labā vēsts par Kristu. Šie vārdi: “Ābrahāms uzticējās Tam Kungam,” ir atrodami 1. Moz. 15:6. Tomēr sākumā mēs neredzam neko vairāk kā apsolījumu par Ābrahāma daudzajiem pēcnācējiem. Taču šā apsolījuma saturs bija zināms Ābrahāmam no iepriekšējā apsolījuma 1. Moz. 12:3. Tajā Dievs bija solījis:

“Tevī būs svētītas visas zemes ciltis.”

Patiesībā tas bija apsolījums par Pestītāju, ko Dievs bija devis arī mūsu pirmvecākiem cilvēku grēkākrišanas dienā. Apsolījums par sievas svēto dzimumu, kas samīs čūskas galvu (1. Moz. 3:15). Tas bija apsolījums par Glābēju, kas, dzimis no sievas, iznīcinās grēku un velna darbus. Tas bija apsolījums, kuram kopš taisnā Ābela visi ticīgie ir ticējuši un kļuvuši taisni. Šis apsolījums tik bieži tika atkārtots Ābrahāmam, ka – kaut arī šeit nepieminēts − tas kā brīnišķīgs dārgakmens ir ietverts apsolījumu virknē, kas doti Ābrahāmam.

Tas ir apustuļa paša izskaidrojums, kā tas rakstīts Gal. 3. Un arī Kristus mums stāsta, par ko savā ticībā priecājās Ābrahāms: “Jūsu tēvs Ābrahāms kļuva līksms, noprazdams, ka redzēs Manu dienu, un viņš to redzēja un priecājās par to” (Jņ. 8:56).

Otrkārt, ja apustulis būtu gribējis teikt, ka ticība kā labs tikums cilvēkā ir pieskaitīta Ābrahāmam par taisnību, tad, tā sacīdams, viņš tūdaļ būtu pārrāvis visu attaisnošanas mācības nervu. Taču Pāvila mērķis šai vietā ir tieši parādīt to, ka mēs tiekam attaisnoti par brīvu un bez mūsu nopelniem, vienīgi no Dieva žēlastības, kurš “sagādājis tiem pestīšanu Jēzū Kristū” (Rom. 3:24). Nākamajā nodaļā viņš skaidri norāda, ka tas noticis “ar viena cilvēka paklausību”, ka mēs tapsim taisni.

Taisnība nav nekas cits kā bauslības piepildīšana (Mt. 5:17). Pati ticība nerada taisnību. Ticība kā tāda noliedz visus mūsu nopelnus. Kristum ticīgais apliecina, ka pats ir netaisns, pazudis un nespēcīgs, tādēļ viņš saņem “Dieva taisnību” (Rom. 1:17) −

to bauslības piepildījumu, ko īstenojis Kristus. Turklāt ticībai vajadzīgs Dieva vārds, ko tā var saņemt. Un ticībā gūtais ir atkarīgs no šā vārda satura. Ja nepaturam to prātā, mēs vienmēr pārpratīsim vārdus par ticību un ticības taisnību.

Te būs līdzība. Pazudušais dēls dzīvo svešā zemē un nonāk trūkumā. Viņa tēvs tam apsola lielu un skaistu mantojumu, ja vien tas atgriezīsies mājās un to saņems. Dēls ilgu laiku par to šaubās un tādēļ paliek savā nabadzībā. Taču pēc kāda laika viņš sāk ticēt tēva vārdiem un steidzas mājās, lai saņemtu mantojumu. Tūlīt viņš kļūst bagāts un laimīgs. Viņš saka: “Ilgu laiku es biju trūkumā. Pie vainas bija mana neticība. Bet, kad es noticēju tēva vārdiem, es tapu gudrs un bagāts. Vienīgi mana ticība darīja mani bagātu.”

Ja kāds neiedziļinās tēva apsolījuma saturā, var šķist, ka dēls tika atalgots par paļāvību tēva vārdiem. Taču, zinot, kas notika, mums jāsaka: nē, tā nav! Jāievēro apsolījuma saturs, kam viņš ticēja. Apsolījums darīja to bagātu. Apsolījums bija par lielu īpašumu, šo bagātību. Bet ticība ļāva viņam to baudīt. Tāpat mums jāsaprot vārdi: “Ābrahāms ticēja Dievam, un tas viņam tika pielīdzināts par taisnību.” Ticība darīja viņu taisnu, jo viss bija atkarīgs no apsolījuma satura, ko Ābrahāms saņēma ticībā. Bet saturs katrā ziņā bija Kristus.

Ja mēs nesaprotam vārdus šādi, tad mēs pilnībā atmetam Svēto Rakstu galveno mācību. Mēs atmetam un nicinām visu, ko Dievs jau no pasaules sākuma pasludinājis mums par Pestītāju un grēku izpirkšanu Viņa asinīs, proti, visu, ko Dievs pasludinājis ar eņģeļiem un praviešiem un ko Viņš mums devis ar levītiskās upuru kalpošanas un visu asiņaino upuru simboliem.

Īsi sakot, šādi mēs atmetam visu Svēto Rakstu patieso saturu − mācību par Kristu, Viņa paklausību, ciešanām, nāvi un augšāmcelšanos. Tam visam nebūtu nekādas nozīmes, ja Dievs attaisnotu mūs ar ticību, kas ir cilvēcisks tikums un darbs, ar kuru pieņemam Viņa patiesību!