11.25. Mārtiņa Lutera Svēto Rakstu apceres katrai dienai, 25.novembris 

Kas ēd un dzer, tas ēd un dzer sev pašam par sodu, ja viņš neizšķir Tā Kunga miesu. I Kor. 11:29

Ir nepieciešama ticība, kas ar prieku paļaujas uz šo Dieva zīmi un apsolījumu. Kas gan Kristus būtu par Dievu un Pestītāju, ja Viņš negribētu vai nevarētu atpestīt mūs no nāves, grēka un elles? Bet tam, ko apsola un paveic patiesais Dievs, ir jābūt kam lielam un varenam. Bet velns nāk un mēģina iedvest tev citādas domas: ja nu es esmu sakramentus saņēmis necienīgi, ar savu necienīgumu pats atņemdams sev Dieva žēlastību? Šādā brīdī pārmet krustu un neļauj, lai tavs cienīgums vai necienīgums tevi apgrēcina. Pielūko tikai, lai tu tici tam, ka tev dotas drošas zīmes un patiesi Dieva vārdi – tad būsi un paliksi žēlastības cienīgs. Jo ticība tevi dara cienīgu, turpretī šaubas – necienīgu. Kā tu domā pats sevī modināt ticību? Kā mudināsi sevi būt pateicīgam? Ja gribēsi gaidīt, līdz ticība un pateicība pati pie tevis atnāks vai arī – līdz velns tai dos vietu -, tev nekas neizdosies. Ar Sakramenta palīdzību tev jāiesilst un jāturas pie Dieva apsolījuma – tā ir uguns, kas spēj iedegt sirdi; tieši šeit tev jāpārdomā savs posts un vajadzības, jādzird par tava Pestītāja žēlastības darbu un jātic tam, ko dzirdi, – tad tava sirds kļūs citāda un tajā ienāks citas domas.