109. E.Grīslis. Pārdomas par 2.Kor.4:16 

„Tāpēc mēs nepiekūstam, bet, lai gan mūsu ārīgais cilvēks sadilst, mūsu iekšķīgais dien’ no dienas atjaunojas.” Pāvila otrā vēstule korintiešiem 4:16

***

Tā sadilšana ir nopietna lieta. Mana tēva lauku mājās reiz vecā Anniņa sūdzējās: „Vai tad Dievam tiešām kaulu trūkst, ka man jāiztiek bez zobiem?!” Anniņa toreiz likās veca, viņai bija piecdesmit gadu! Tagad, pats desmit gadus vecāks, saprotu viņas sūdzību, kā arī ar līdzjūtību klausos citu cilvēku sūdzībās. Mati nobaltojas, rievas sejā paliek dziļākas, kauli iesāpas, spēka paliek mazāk, acis arī gluži tā nerāda kā agrāk – nu „vecs krāms” un nekas vairāk! Tā tas ir. Bet vērojums ir gaužām sekls, ja nepamanām, kas tad notiek cilvēka iekšpusē. Kamēr āriene dilst, iekšiene var augt! Krājas ne tikai tā sauktā dzīves gudrība un pieredze (kas vienu otru reizi arī nemaz nav tik zemē metamas mantas Kā viens otrs to savos zirga gados iedomājas!), bet arī ticība un mīlestība. Un tāpēc – kāda nu arī tā čaula nebūtu, ka tikai ir kārtīgs kodols! Kāds ir Jūsu kodols? Vesels, briestošs, bez tārpiem? Vai Jūsu garīgā attīstība palīdz vecuma dienās uzturēt eksistences līdzsvaru? Un ko Jūs dariet, lai mūžības klētīs nonāktu tiešām pilnvērtīgs kodols? Šeit neaizmirsīsim, ka Dievs ir savā mīlestībā devīgs. Ja Viņš mums kaut ko atņem, Viņš to vienmēr atvieto ar vēl lielāku svētību – tā ir tikai ticības acīm jāsaskata un mīlestībā jāsaņem.

***

Paldies, mīļais Kristu, ka man dzīvē ir bijis jāpiedzīvo daudz vētru. Tu zini, ka es reizēm, cilvēcīgā bailībā, vēlētos uzmeklēt siltu saulgozi un drošu aizkrāsni. Uzturi manī ticību un darba spēku, lai es labāk izdegtu kā izrūsētu. Tev par godu! Āmen.