109. dziesma (1.-20.pants) 

Korvedim. Dāvida dziedājums.

Tu Dievs, ko slavinu,-

neciet klusu!

(2) Jo negantnieku

un krāpnieku mutes

atvērušās

ppret mani-

tie aprunā mani

melu mēlēm,

(3) ienaida vārdiem

tie lenc mani,

uzbrūk man

aplam!

(4) Par manu mīlestību

tie apsūdz mani,

kaut es par tiem lūdzis!

(5) Tie atdara man

labu ar ļaunu

un manu mīlestību

ar naidu!

(6) Liec pretī tādam

tiesnesi negantnieku,

un tādam pa labi

lai stāj apsūdzētājs!

(7) Lai tiesas priekšā

to atzīst par negantu

un viņa lūgšanu par grēku!

(8 ) lai viņa mūžs

ir īss,

viņa amatu

lai dabū cits!

(9) Lai viņa bērni

paliek bārenī

un viņa sieva

atraitnē!

(10) Lai klīst apkārt viņa bērni

un ubago,

lai nāk ubagot

no saviem graustiem!

(11) Visu, kas viņam,

to lai augļotājs aizrauš,

viņa pūliņus

lai sveši aizrauj!

(12) Lai nav,

kas viņu žēlo,

kas jūt līdzi

viņa bāreņiem!

(13) Viņa pēcnācēji

lai izdeldi,

no audzēm lai iznīdēti

to vārdi!

(14) Lai pieminēti Kungam

viņa tēvu pārkāpumi,

viņa mātes grēks

lai neiznīkst,

(15) lai tas vienmēr

mana Kunga priekšā-

bet lai izdeldēta

viņu piemiņa no zemes,

(16) jo tas nevīžoja

darīt žēlastību,

bet vajāja nabagu

un sērdieni,

un sirdī nomākto-

līdz nāvei!

(17) Viņš mīlēja lāstu-

lai tas nāk pār viņu!

Viņam netikās svētība-

lai tā tālu no viņa!

(18 ) Viņš tērpās lāstos

kā mētelī-

lai tie kā ūdens

sūcas tam iekšās

un kā eļļa tam kaulos,

(19) lai tie kā tērps,

kurā tas tinas,

un kā josta,

kas allaž apkārt!

(20) Tā-

mana Kunga atmaksa

tiem,

kas mani apsūdz,

kas runā

ļaunu par mani!