107. E.Grīslis. Pārdomas par 2.Kor.4:8-10 

„Mēs visur topam spaidīti, bet tomēr neesam nomākti: esam bez padoma, un tomēr neesam izmisuši. Mēs topam vajāti, tomēr neesam atstāti; esam satriekti, tomēr neesam pazuduši. Mēs visur nesam Jēzus nāves zīmi savās miesās, lai arī Jēzus dzīvība parādītos mūsu miesā.” Pāvila otrā vēstule korintiešiem 4:8-10

***

Bieži vien var vērot, ka sirdī nocietinātiem grēciniekiem dzīvē iet tīri labi. Viņi jūtās laimīgi un neticīgi lēkā pa saulainu dzīves celiņu. Acīm redzot, pasaules ļaunie gari viņus liek mierā. Un kāpēc arī nē, jo viņi jau sen pieder tumsības kungam! Tādēļ velns ar viņiem vienkārši vairs netērē laiku, bet visu savu uzmanību pievērš kristīgiem cilvēkiem. Tāpēc apustulis Pāvils nemaz nav pārsteigts, ka viņam dzīvē ir jāsastopas ar lielām grūtībām. Viņš tās salīdzina ar krustu, proti, Kristus krustu, un tātad vietnieciskām un pestījošām ciešanām. Savu dzīves krustu nesot un savā Golgātas ceļā ejot, mēs piedalāmies Kristus uzvaras gājienā! Pašreiz šī uzvara nav vēl tā redzama, kā tā atspīdēs augšāmcelšanās rītā un mūžības godībā. Tad mēs, īstā ieskatā un pateicībā, sapratīsim, ka mūsu grūtā dzīve ir mūs pamazam, bet noteikti, sagatavojusi mūžībai. Arī īstu labību saimnieks pļauj kulšanai – kamēr nezāles atstāj mierīgi zaļot grāvmalē. Tikai izlūgsimies Kristus palīgu, lai mums kaut kā pietiktu spēku visu to izturēt, kas mums ir jāpanes.

***

Mīļais Kristu! Es Tev šodien jo sevišķi pateicos, ka man manas dzīves nasta nav jānes vienam, bet ka Tu man nāc līdzi, turi mani pie savas siltās rokas, vadi manas gaitas un atvieglini manu nastu. Ak, Kungs, lūdzu, nekad neatstāj mani! Āmen.