107. dziesma (23.-43.pants) 

(23) Kas jūrā

brauc ar kuģiem,

kas nopūlas

uz lieliem ūdeņiem,

(24) tie ir redzējuši

Kunga darbus

un Viņa brīnumus

jūras dzelmē.

(25) Viņš teica-

un sacēlās viesuļvējš,

un saslēja

jūras viļņus.

(26) Šos uznesa debesīs,

šos nonesa dziļumos-

šo sirdis

izbīlī kusa,

(27) šie klupa un meimuroja

kā apdzērušies,

visa šo prasme

bija pagalam.

(28 ) Šie brēca uz Kungu

savās mokās-

no spaidiem

Viņš izveda tos.

(29) Viņš lika

viesulim norimt,

un nostāja

tie viļņi-

(30) šie priecājās,

ka nu šiem miers,

Viņš vadīja šos

uz kāroto ostu.

(31) Lai tie pateicas Kungam

par Viņa žēlastību,

brīnumiem,

ko Viņš sūta

cilvēku dēliem-

(32) lai cildina Viņu

tautas sapulcē

un vecajo saietā

lai slavē Viņu!

(33) Viņš par tuksnesi

dara upes

un ūdens avotus

par kalšņām,

(34) auglīgu zemi

par sāls laukiem-

to ļaunuma dēļ,

kuri tur mīt!

(35) Viņš dara tuksnesi

par ūdens dīķi

un smiltaines

par avoksnāju,

(36) Viņš nomitina tur

izsalkušos,

tie dibina pilsētu,

kur apmesties,

(37) tie apsēj laukus

un stāda vīnadārzus,

un tie dabū

bagātu ievākumu.

(38 ) Viņš tos svētī,

un tie vairojas ļoti,

un to lopus

Viņš nelaiž mazumā.

(39) Bet šie iet mazumā

un top pazemoti

spaidos un nelaimē,

un likstās-

(40) Viņš izsmieklu izlej

pār augstmaņiem,

tuksnesī noved,

kur ceļa nav!

(41) Bet sērdieņus

Viņš glābj no posta,

kā avju pulkus

vairo to saimes,

(42) taisnie to redz

un priecājas,

un netaisnībai

aizbāzta rīkle!

(43) Kas gudrs,

lai iegaumē šo,

lai apdomā

Kunga žēlastību!