106. E.Grīslis. Pārdomas par 2.Kor.4:6-7 

„Jo Dievs, kas ir sacījis, lai gaisma aust no tumsības, tas ir atspīdējis mūsu sirdīs, lai dotu Dieva godības atziņas gaismu Kristus vaigā. Bet mēs glabājam šo mantu māla traukos, lai spēka pārpilnība būtu no Dieva, un ne no mums.” Pāvila otrā vēstule korintiešiem 4:6-7

***

Kristīgi cilvēki šīs zemes virsū vēl nav sasnieguši pilnību. Viņu sirdis gan ir Dieva mīlestības gaismas apspīdētas. Tās kvēlo kā kalnu virsotnes, saulei lecot, kamēr kalnu ielejās vēl valda tumsa. Pāvils mūsu cilvēcību izsaka arī ar otru salīdzinājumu, proti, mēs esam kā māla trauki! Porcelāna traukiem ir cēla skaņa. Bet māla trauki nopļekšķ vien. Un jo ātri saplīst lauskās. Tādi nu mēs tie ticīgie esam – mūsu sirdīs staro Dieva gaisma, kvēlo svētība un mājo labestība. Bet tomēr pastāv arī vājība un grēks. Tā tad trūkst patiesas viengabalainības. Un pavisam netrūkst pretrunu. Dzīves gaitā un Dieva žēlastības spēkā mēs tikai pamazītiņām pieaugam īstā ticībā un mīlestībā – savu pilvērtību sasniedzot tikai viņā saulē. Šāda situācija, reāli izprasts, dod iemeslu kā ticībai, tā arī pazemībai. Mūsu ticība nav mūsu pašu sagudrota noticēšana, bet Dieva dāvāta paļāvība Kristus gaismā un tuvumā! Te redzam ticības spēku. Tajā pašā laikā , neleposimies, jo ticība ir dāvana mums, vājiem un glupiem cilvēkiem, kuru dzīve tik ātri samezglojas un kuru kājas tik viegli aizķeras aiz mazākiem cinīšiem.

***

Mīļais Jēzu! Stāvi man klāt visos manas dzīves brīžos, lai es nemitētos Tev pieķerties un Tavas žēlastības spēkā pats ar sevi cīnīties. Visvairāk pasargā mani no iedomas, ka esmu jau sasniedzis savas ticības kalngalus. Palīdzi man augt un nobriest! Āmen.