105. E.Grīslis. Pārdomas par 2.Kor.4:5 

„Jo mēs nesludinām paši sevi, bet Kristu Jēzu, to Kungu; mēs paši esam jūsu kalpi, Jēzus sūtīti.” Pāvila otrā vēstule korintiešiem 4:5

***

Jums varbūt ne, bet daudziem cilvēkiem visinteresantākais sarunu temats ir – viņi paši. Kad vien rodas tāda izdevība, šādi cilvēki jo cītīgi stāsta par sevi. Rakstot savas dzīves atmiņas, viņi gan pastāsta arī par citiem cilvēkiem un sava laikmeta piedzīvojumiem; bet tie īsti savtīgie ar lielu steigu steidzas atpakaļ pie sava mīļākā subjekta – sevis pašiem. Pāvils šādu pieeju kritizē, jo tad jau nepaliek laika un intereses stāstīt par Kristu. Kristīgs memuāru rakstītājs prot savu dzīvi aprakstīt kā ziedu, kas tagad tiek nolikts pie Kristus kājām. Bet liela daļa, apgaismojot savu dzīvi, aptumšo Dievu! Kā mēs rīkojamies? Kas ir mūsu visinteresantākais temats? Par ko mēs visvairāk viens otram stāstam? Par ko domājam un par ko sapņojam? – Ir liela svētība, ja mēs apzināmies, ka visā savā dzīvē neesam ne kungi, ne dāmas, ne arī kaut kādas ievērojamas personas, bet citu cilvēku kalpi un kalpones Kristus vārdā un spēkā. Tas nenozīmē piepildīt citu cilvēku tukšās iegribas un untumus. Patiesi kalpot nozīmē ar visiem spēkiem viņus mēģināt vest pie Jēzus Kristus, mūsu visu Pestītāja un dzīvē visinteresantākā sarunu temata.

***

Mīļais Pestītāj! Es Tev pateicos, ka Tu man esi apsolījis mūžīgu dzīvību viņā saulē un gādību šajā pasaulē. Palīdzi man ikdienas paturēt prātā, ka Tavu solījuma piepildījumu var saņemt tikai kopsolī ar citiem ticīgiem, cītīgi liecinot par Tavu žēlastību. Āmen.