104. E.Grīslis. Pārdomas par 2.Kor.3:18 

„Bet mēs visi, atsegtām sejām spoguļojamies tā Kunga spožumā, topam pārvērsti viņa paša līdzībā no spožuma uz spožumu. To dara Tā Kunga Gars.” Pāvila otrā vēstule korintiešiem 3:18

***

Nebūs daudz tādu cilvēku, kam kādreiz negribētos vērst citu uzmanību uz sevi, izcelties un spīdēt. Šeit Pāvils māca, ka daudz jo daudz svētīgāk ir nevis spīdēt, bet atspīdēt! Proti, noder pavisam reāli apzināties, ka mēs neesam nekādi gaismas avoti. Reliģiskā dzīvē mums nav gluži nekā, ko teikt pašiem no sevis. Mūsu personīgie ieskati var gan būt krāsaini un raibi, bet, ja tie ir tikai mūsu pašu ieskati, tad tie ir pilnīgi nevērtīgi. Tāpat ir ar mīlestību. Ja tā ir tika nākusi no mūsu sirds vien, tad tā ir iekārīga, kaislīga, savtīga mīlestība. Mīlestība, kas sirsnīgi spēj mīlēt nemīlamu cilvēku, ir jau daiļa dāvana no paša Dieva. Pāvils par šādu situāciju neuztraucas, bet mums dod labu padomu. Gozēsimies šajā Dieva gaismā, kļūsim par tās labiem spoguļiem, atstarosim Viņa žēlastību un patiesību, un mīlestību. Tas nenozīmē gulēt un slaistīties, bet tā strādāt, lai mūsu kalpošana izteiktu mūsu Kunga gribu un nostāju. Protams, šķīsti atstarot Dieva taisnību un mīlestību nav viegls pasākums. Bet vērtīgs gan.

***

Mīļais Kungs Jēzu! Tu visā savā dzīvē darīji to, kas bija Tava Debesu Tēva svētā griba un nevis, kas Tev iepatikās. Lūdzu, pasargā mūs no savtīgiem mērķiem, tukšas iepatikšanās un stūrgalvīgas palikšanas pie savas un ne Tavas gribas. Māci mūs tā dzīvot, lai mēs vienmēr apliecinātu Tavas valstības lielumu, varenību un pilnību. Āmen.