10.februāris – K.O.Rozeniuss “Dieva Vārds katrai gada dienai” 

Tāpat arī jūs, mani brāļi, līdz ar miesīgo Kristu esat nonāvēti bauslībai un piederat citam, Tam, kas uzmodināts no mirušiem. Tāpēc nesīsim augļus Dievam! (Rom. 7:4).

Kad ticīgais ir miris bauslībai, kas viņam bija “pirmais pielaulātais vīrs”, un kļuvis līdzdalīgs Kristus nāvē, viņš tūlīt ir patiesā vienībā ar Kristu un Viņa augšāmcelšanos. Tagad Kristus ir “likumīgais vīrs” − saskaņā ar līdzību par laulāto stāvokli −, un ticīgais patiešām ir brīvs no “pirmās laulības” un tās nosacījumiem. Tas ir brīvs no bauslības, jo iepriekšējo savienību ir pārtraukusi nāve.

Ticīgo sirdis bieži māc šaubas: vai tā ir un vai tas ir droši, ka esmu brīvs no bauslības spriedumiem un prasībām? Vai ar šo brīvību es varu dzīvot un mirt? Šai tekstā apustulis māca, ka varam būt pavisam droši. Tāpat kā sieviete ir brīva ņemt citu vīru pēc iepriekšējā vīra nāves, tā līdz ar nāvi mēs esam ieguvuši likumīgu brīvību no iepriekšējās savienības ar visām tās prasībām un noteikumiem.

No Ādama derības un bauslības derības ticīgais ir pārcelts uz Kristus derību jeb žēlastības derību. Kristus ir baznīcas Galva un Līgavainis. Un Svētie Raksti ar šo līdzību par līgavu un līgavaini, vīru un sievu bieži attēlo Kristus un Viņa ticīgo attiecības. Kā Ādamam bija sieva, kas ņemta no viņa ribas, tā arī Kristum ir līgava, kura tāpat ir no “Viņa miesas”.

Ne tikai Salamana augstajā dziesmā un “Līgavas dziesmā” (Ps. 45), bet arī Jaunajā Derībā šis “Līgavainis” ir bieži pieminēts Rakstu vietās, kur Baznīca tiek saukta par “līgavu” un “Jēra līgavu”. Kad Ef. 5. nodaļā apustulis runā par vīru un viņa sievu, viņš beigās saka: “Šis noslēpums ir liels: es to attiecinu uz Kristu un draudzi.”

Bet ievērosim vēl vienu lietu. Lai arī ticīgie savā dzīvē, būdami vienībā ar Kristu, vairs nav pakļauti bauslībai, tomēr apustulis saka − “nebūdams bez Dieva bauslības, bet stāvēdams Kristus bauslībā” (1. Kor. 9:21). Kristus mīlestībā kļuvuši svētīgi un labprātīgi, viņi saņem bauslību kā no Viņa rokām un “ar prieku piekrīt Dieva bauslībai” (Rom. 7:22), un no sirds saka: “Viņa baušļi nav grūti” (1. Jņ. 5:3), jo vissmagākā grēka un pazudināšanas nasta ir paņemta prom.

Kad Luters saprata atšķirību starp bauslību kā derību un bauslību kā iekšējo mērauklu mūsu dzīvei, viņa prāts juta tādu atvieglojumu un prieku, ka viņam likās, it kā viņš staigātu pa paradīzes alejām. Un, kad es apzinos, ka, par spīti visiem maniem grēkiem, vainām un trūkumiem, man ir dāvināta mūžīga žēlastība un brīvība no bauslības spriedumiem, tad − cik gan mīļi un dārgi man kļūst Viņa baušļi!

“Nesīsim augļus Dievam.” Te mēs atkal sastopam smagu ķecerību − kā to nosauc prāts. Par to Luters, skaidrodams Gal. 2:19, saka − ja prātam ļautu visu izspriest, tad virs zemes nebūtu briesmīgāka ķecera par svēto Pāvilu, kas mums māca nomirt bauslībai, lai nestu augļus Dievam! Gluži otrādi − visa pasaule taču zina, ka cilvēkam pilnībā jāpakļaujas bauslībai, lai nestu augļus Dievam un darītu labus darbus. Brīvība no baušļiem taču ir visa svētuma sagraušana!

Tomēr mēs redzam, ka apustulis Pāvils māca mums tieši pretējo. Viņš māca, ka, tikai mirstot bauslībai, mēs varam nest augļus Dievam. Tā ir bezgalīgi svarīga mācība, ko visiem kristiešiem, īpaši jaunajiem un nepieredzējušiem, ir rūpīgi jāievēro. Proti − lai cik absurdi tas šķistu mūsu prātam − mūsu svētdarīšanai ir absolūti nepieciešami, ka mēs mirstam bauslībai, mūsu sirdsapziņa top brīva no bauslības spriedumiem un valdīšanas un mēs dzīvojam no brīvas žēlastības.

Ja viss labais tiek darīts, kad cilvēka sirdsapziņā valda bauslība, tad tas ir darīts nevis Dieva, bet sevis dēļ. Tie ir savtīgi darbi, lai bēgtu no soda un iegūtu algu, taču tā nekad nav patiesa dievbijība un tāpēc Dievam nav tīkama. Arī vīram nekad neies pie sirds sievas piespiedu paklausība, jo vīrs taču vēlas viņas mīlestību.

Visi mūsu sasniegumi, kamēr neesam brīvi no bauslības un glābjošā ticībā savienoti ar Kristu, lai cik šie darbi liktos labi un garīgi, ir tikai “nedzīvi darbi” (Ebr. 9:14), kas nākuši no patmīlas, paštīksmes, paštaisnības, lepnuma un citām miesas tieksmēm. Šādi motīvi pat citkārt jaukus darbus pārvērš par apgrēcību Dieva priekšā, jo Viņš raugās uz sirdi un vispirms vēlas mīlestību un labprātību.

Kamēr vien bauslība mūs biedē un nosoda, tikmēr mēs nespējam skatīties uz bauslību ar mīlestību un labprātību. Savukārt tad, kad esam brīvi no bauslības sprieduma, apžēloti un ticībā izglābti, Dievs un Viņa bauslība kļūst mums salda un tīkama un Dieva prātu mēs pildām ar sirsnīgu mīlestību un patiku, nesdami augļus Dievam. Tāds patiesi ir ne tikai pestīšanas, bet arī svētdarīšanas vienīgais ceļš.