10.01. Mārtiņa Lutera Svēto Rakstu apceres katrai dienai, 1. oktobris 

Viņš paēdina tevi ar briedušiem kviešiem. (Ps. 147:14)

Kad uzlūkojam labības tīrumu, mums jāatzīst un jāsaskata nevien Dieva žēlastība, bet arī viņa spēks un varenība. Mums jādomā tā: “Tu, mīļā labība, Dievs dod mums tevi ar savu dāsno roku. Un ar kādu varenu spēku viņš tevi sargā no tās stundas, kad tu tiec iesēta līdz brīdim, kad nonāc uz mūsu galda! Caur kādiem neskaitāmiem nelaimju draudiem gan tu esi nākusi! Ar kādu spēku Dievs izrauj tevi no visu velnu ķetnām, kad tie tver pēc tevis tiekdamies iznīcināt tevi, lai mūs nomērdētu badā! “Jā, tā mums vajadzētu domāt. Bet mēs gan diemžēl spriežam citādi; mums ir pārāk daudz darāmā, lai vēl atzītu šādu Dieva žēlastību un spēku! Mēs paši esam tie, kuri visvairāk darījuši, lai labība izaugtu; ja mēs nebūtu strādājuši, tad arī Dievs nebūtu varējis mums neko dot utt. Kādēļ gan lūdzam, lai Dievs dod mums dienišķo maizi?- Tādēļ, ka to saņemam nevis paši no sevis, ne arī sava darba un izveicības dēļ, bet vienīgi no Dieva mums piederas to izlūgties un gaidīt, kā sacīts psalmā: “Tu liec augt zālei par barību lopiem un dažādiem augiem cilvēku vajadzībām, Tu liec zaļot sējai, lai nāktu no zemes maize.” (Ps. 104:14)