1. Evolūcija: Ola bez vistas 

Evolūcija: Ola bez vistas

M.Sc. Ben Hobrink

Šis ir mācību materiāls pie Iesvētes mācību kursa nodarbības Radīšana. Tekstā atstātas norādes uz attēliem, kuri aplūkojami grāmatā. Tāpat nav bijis iespēju tekstu pilnībā latviskot. Lai iepazītos ar šo izdevumu pilnībā, lūdzam iegādāties pašu grāmatu.

Priekšvārds

Cik ilgā laikā radīta pasaule – sešās dienās, vai ari tā evolucionējusi miljoniem gadu? Vai visas dzīvās būtnes uz Zemes parādījās vienlaicīgi jeb tās cēlušās no viena kopēja priekšteča? Cik burtiski tverama Bībelē aprakstītā pasaules tapšanas aina? Šie ir vadmotīvi, kas bijuši veselu civilizāciju pasaules uzskatu pamatā.

Grāmatas autoram Benam Hobrinkam ir izdevies apstiprināt Bībeles Vārda patiesumu. Viņš pārstāv kreacionismu. Tā ir zinātnes nozare, kas pierāda, ka dzīvas būtnes radījis Dievs tā, kā tas aprakstīts Bībelē. Līdz ar to dzīvnieki vairs nav mūsu senči, bet mēs visi, visa

radība, drīzāk esam brāļi un māsas, mūsu debesu Tēva bērni.

Gatavojot grāmatas latviešu izdevumu, no draugiem nācās dzirdēt piezīmes par to, ka kreacionisms nebūt nav vienīgā mācība, kas oponē evolucionismam, īpaši jau darvinismam. To pašu dara gan katoļa Teijara de Sardena <«nomogeneze», gan ari citas teorijas.Tomēr visi bija vienisprātis, ka grāmatiņa par kreacionismu noteikti jāizdod, jo tā ieviesīs līdzsvaru patreizējā zinātnes sistemā, dodod otru,

darvinismam radikali pretēju atskaites punktu – pārējās teorijas var ievietot starp šiem diviem punktiem. Tādejādi tiek aizpildīts robs, kas radies, vairākus gadu desmitus vienpusīgi pieejot dzīvības izcelšanās jautājumam.

Grāmatas autors sniedz daudz piemēru un faktu, kas pamato kreacionismu un par kuriem mēs lidz šim nebijām dzirējuši. Tas padara šo mācību vēl pievilcīgāku.

Protams, vieta paliek ari jautājumiem.

Zinātne prasa diskusijas, radīšanas brīnums prasa apbrīnu. Mērķis un cēlonis ir viens: mīlestba uz dzīvību.

Paldies visiem, kas piedalījās grāmatas tapšanā!

Izdevējs

Saturs – grāmatas nodaļas atbilst mājas lapas sadalījumam lappusēs

Priekšvārds

1. levads

Trīs jautājumi bez atbildes

2. Evolūcijas novērojumi mūsdienu pasaulē

A. Organismu mainība pamattipa ietvaros

B. Radniecīgas saites

3. Evolūcijas novērojumi fosilajās atliekās

A. Cilvēce

B. Zirgs

C. Starpformas

4. Kā noteikt klints iežu vecumu

A. Atskaites fosilijas

B. Radioaktīvie elementi

5. Evolūcija nav iespējama

A. Dabas likumi

B. Dzīvie organismi ir sarežģīti

C. Dīvainie dzīvnieki

6. Fakti liecina – Zeme it fauna

7. Kreacionisms kā zinātne

A. Bībele – uzticams izziņas avots

B. Bībeles ģeologija

8. Daži papildinājumi

A. Novecojušie evolūcijas pierādījumi

B. Kāpēc evolūcijas teorija ir populāra

Pēcvārds

Literatūra un adreses

Trīs jautājumi bez atbildes

Kad 1966. gada uz Mēness nolaidās pirmais amerikāņu kosmosa kugis, zinātnieki bija pārsteigti, konstatējot, ka tā virsmu sedz tikai viens centimetrs putekļu. Ieprieks bija aprēķināts, ka ik gadus no Kosmosa uz Mēness, kam nav atmosferas slāņa, nokrīt vairāk nekā miljons tonnu kosmisko puteklu, bet piecos miljardos gadu (aplēstais Mēness vecums), vajadzēja rasties daudzus metrus biezam šo puteklu slānim. Ņemot vēra šos datus, pie Mēness modula «kājām» bija pielagoti plati, plakani «šķīvji», lai tas pārāk dziļi neiegrimtu putekļos. Cik gan liels bija izbrīns, kad izrādījās, ka putekļu slāņa biezums nav vis desmitiem metru, bet tikai viens centimetrs!

Nākamais dižais pārsteigums bija amerikāņu astronautu 1969. gada veiktie dažādie mērijumi. Zinātnieki allaž bija apgalvojuši, ka Mēness ir auksts, <> debess ķermenis, kuram nav šķidra kodola. Tas tika pamatots ar faktu, ka Mēness taču ir daudz mazāks par Zemi, tāpēc pa savas eksistences laiku – pieciem miljardiem gadu, tam bija jāātdziest ievērojami ātrāāa laikā. Bet macītajiem vīriem par lielu izbrīnu izrādījās, ka Mēness izstaro neticamu siltuma daudzumu, ka tam pastāv magnētiskais lauks un notiek pat «mēnesstrīces». Tas viss iespējams tikai ar nosacījumu, ka Mēnesim ir šķidrs kodols, t.i., tas nav atdzisis tādā mērā, kādā to bija paredzējusi zinātne. Citiem vārdiem sakot, Mēness nemaz nav tik vecs!

Tādā gadījumā – kas par lietu? Vai zinātnieki savos aprēķinos pieļāvuši rupjas kļūdas, vai varbūt visa viņu teorija par Mēness vecumu un izcelšanos ir aplama…?

Saskaņā ar mūsdienu zinātni Zeme un Mēness ir veidojušies vienlaikus pirms pieciem miljardiem gadu no vienas un tās pašas «primārās» matērijas. Vēlāk, pateicoties pilnīgai nejaušībai, uz Zemes

1. att. Mēness virsmu sedz tikai vienu centimetru plāns putekļu slānis. Priekšplānā – apavu zoļu nospiedumi.

radās dzīvība. Tas attīstība notika dabiskā veidā no vienšūnas organismiem līdz miljoniem dažādu augu un dzīvnieku, kuri eksistē šodien. Vismaz tā apgalvo tā saucamā evolūcijas teorija.

Skolā mūs mācīja, ka minētā teorija ir vienīgais zinātniskais dzīvības rašanās izskaidrojuma veids. Noticēt evolūcijas teorijai tās vispārējā veidā man nebija īpaši grūti. Taču, kad centos to pielāgot jau smalkākām dzīves parādībām, man radās milzums neskaidrību. Kā gan pilnīgi nejaši būtu varējis rasties tik izsmalcināts, gandrīz pārdabisks orgāns kā acs? Mazajām zivtiņām, kuras mīt tuvu ūdens virsmai un pieskaitāmas četracu dzimtai (Anableps), acu uzbūve ir vienkārši neizskaidrojama. Viņām uz katra acs ābola ir pa divām lēcām – viena zemūdens, otra – virsūdens redzei! Vai cits piemērs – pāva aste! Vai kaut kas tamlīdzīgs varētu izveidoties nejauša gadījuma pēc? Ja nepievērstu uzmanību tāda rakstura detaļām un problēmām, tad vēl varētu noticēt evolūcijas teorijai, tomēr paliek vēl trīs galvenie jautājumi, kas mani pastāvīgi mocīja un uz ko neviens nevarēja man sniegt apmierinošu atbildi:

1. Kā radās matērija?

2. Kā radās dzīvība?

3. Kā radās sevi apzinošs cilvēka gars?

Nopietni pētot dabu, mēs saskaramies ar bezgalīgu daudzumu jautājumu un neatrisinātu problēmu. Pavisam pretrunīgi evolūcijas teorijai ir daudzi simti faktu: pārakmeņojušies koku stumbri, kas cauraug savu desmitu akmeņogļu slāņu; pirmatnējais neandertalietis, kam lielāks smadzenu izmērs kā mums; septiņdesmit tonnu dinozauru kaulu masveida iegulas četrtūkstoš metru augstumā virs jūras līmeņa; simti augu un dzīvnieku sugu no dažādām ģeoloģiskām ērām, kas atklāti vienuviet; gliemežvāki un jūras dzīvnieku pārakmeņotas atliekas, kuras atrastas Himalaju augstkalnēs utt. u.tml.

Turpmākajās nodaļās mēs aplūkosim šīs parādības tuvāk, bet vispirms mums jānoskaidro, kas ir zinātne un kas – ticība. Tas noteikti nepieciešams, jo ticība Pasaules Radīšanai reizumis tiek ar nievām noraidīta kā nezinātniska, tajā pat laikā ticība evolūcijas mācībai tiek pieņemta kā visnotaļ zinātniska.

Zinātne vai ticība?

Dabaszinātnes (tādas kā bioloģija vai fizika) pēta dabas likumus, piemēram, ģenetiskos, varbūtības teorijas, gaismas, gravitācijas likumus. Taču tās nav spējīgas izskaidrot, no kurienes šie likumi radušies. Kad mēs kaut ko apgalvojam par unikaliem vēsturiskiem notikumiem, kas notikuši dabā – tādiem kā dzīvības rašanās – mēs pārejam citā, filozofijas vai reliģijas jomā – tātad ticības sfērā.

Dabaszinātnes jebkura apgalvojuma apstiprināšanai nepieciešams izpildit divus priekšnosacījumus: pirmkārt, mēģinājuma rezultātiem jābūt novērojamiem, otrkārt, pašam mēģinājumam jābūt atkārtojamam.

Neviens nevar veikt Zemes rašanās aktu, un neviens to nav novērojis. Tas nozimē, ka abas macības – gan tā par pakāpenisko attīstību (evolucionisms), gan otra – par specialu radīšanu (kreacionisms) – attiecas uz ticības jomu. Šeit neko pieradīt nevar. Evolucionars vai kreacionars, t.i., evolūcijas teorijas vai radīšanas piekritējs, var vienīgi mēģināt sameklēt faktus un datus, kas apstiprina viņa izvēlēto teoriju. Labaka teorija būs tā, ar kuras palīdzību būs iespējams izskaidrot lielāku dzaudzumu esošo faktu un kura vislabāk paredzēs jaunus faktus.

Ši grāmatiņa apliecina, ka evolucionaru apgalvojumi nebūt nav tik nesatricināmi, kā viņi paši to mēģina mums iegalvot. Tāpat tā parāda, ka novērojamos faktus daudz labāk izskaidro radīšanas, nevis evolūcijas teorijas.

2. att. Evolūcijas <>: dzīvība, kas radusies nejaušības pēc un dabiskā ceļā attīstijusies no vienšūnas organismiem lidz miljoniem dazdažādu sugu, kuri eksistē mūsdienās.