09.maijs – K.O.Rozeniuss “Dieva Vārds katrai gada dienai” 

Tātad bauslība līdz Kristum ir bijusi mūsu audzinātāja (Gal. 3:24).

Te mēs redzam bauslības dotās grēkatziņas mērķi. Mērķis nebija, lai Dievs varētu piedot grēkus. Jo šim mērķim grēks bija jānes un jāizcieš Citam, kas par to svīda neaptveramus asins sviedrus. Mērķis nebija arī grēkatziņas smagums un tā pārvarēšana, jo tam ir vajadzīgs Gars, kas nāk tikai ar ticības sludināšanu. Tiesa – grēkatziņa zināmā mērā atbrīvo no dažiem ārējiem grēkiem, piemēram, no vieglprātības un nevērības, tomēr tādā pat mērā, kā notiek ārēji uzlabojumi, arī iekšējā samaitātība pieaug.

Nē, grēkatziņas mērķis ir vest tevi pie Kristus, lai tu negūtu mieru un atdusu nekur citur kā vienīgi patvēruma pilsētā – Jēzū Kristū. Tādēļ tas, ka tu nāc pie Kristus, ir vienīgā zīme, ka tu tiešām pazīsti savus grēkus. Tad tu vairs neceri dabūt žēlastību ar saviem darbiem, bet meklē tikai to žēlastību, kuru sniedz Kristus izpirkuma upuris.

Tu vēl neesi garīgi atmodies, ja tu joprojām spēj palikt pasaulē un grēkā. Tu neesi nācis pie prāta un mēģinājis laboties. Tu nepazīsti grēku. Un, pat ja esi atmodināts, tad tomēr esi palicis pats pie sevis, savas atgriešanās, grēknožēlas un lūgšanas un pats sevī meklē cerību, prieku un mieru, un neesi pa īstam iepazinis grēka samaitātību. Tu joprojām esi bez Kristus un pazudis kā ciets grēcinieks. Tieši šeit atklājas aplamā, Kainam raksturīgā grēkatziņa.

Daudz ir atmodinātu un reliģisku cilvēku, kas sevī jūt un pazīst daudz grēku. Un dažkārt tie jūtas pavisam pazuduši. Bet, par spīti visam, tie arvien dienu no dienas turpina dzīvot šādā garīgā stāvoklī. Un tā var notikt. Varbūt tie nejūtas sevī gluži apmierināti, taču viņi spēj to pieciest. Viņi ēd un dzer, strādā un atpūšas, līksmo un jokojas, kaut arī apzinās, ka viņiem nav Dieva žēlastības, un, iespējams, viņi pat paši skaidri mēdz saukt sevi par pazudušiem bērniem.

Kad viņi dzird par brīvo, nepelnīto Dieva žēlastību, kas tiem piedāvāta, tie steidzīgi tai pretojas un savas dīvainās pazemības

dēļ atsakās to pieņemt. Tie saka: “Nē, nē, es neesmu tik augstprātīgs. Mani grēki ir pārāk smagi, lai mierinātu sevi ar nepelnītu žēlastību. Vienīgi tie, kas nepazīst tik daudz grēku kā es, var to darīt.” Un tad viņos ir slēpta pašapmierinātība.

Viņi iedomājas, ka ir labākā situācijā nekā citi ticīgie, kas,viņuprāt, neatzīst savus grēkus. Viņiem ir dīvaina grēkatziņas izpratne. Patiesībā ir grūti pateikt, kas notiek cilvēkos, kas joprojām ir dziļā pašapmierinātības stāvoklī. Viņos ir lepns gars, kas pamanās gūt mierinājumu pat no saviem sirdsapziņas pārmetumiem. Līdz ar to Kristus un Viņa asins nopelns, kā arī brīvā, brīnišķīgā Kristus žēlastība tiek izstumta laukā.

Pat ja grēki viņus nomocītu līdz nāvei, tie tik un tā nedosies uz patvēruma pilsētu – Kristu, kas vienīgais derīgs Dieva

priekšā. Tā viņi nomirs savos grēkos.

…..jāpamana atšķirība starp nemierīgu sirdsapziņu un Gara atmodu – atšķirība starp grēka bēdām, ko sirdsapziņai rada grēks, un bēdām, ko rada Svētais Gars caur Dieva vārdu. Nemierīga sirdsapziņa ir vērojama pat vislielākajos bezdievjos, kad tie krīt smagos grēkos, taču tas viņos nerada nekādas pārmaiņas. Jo jaunu dzīvību cilvēkā nespēj radīt nekas, kas nāk no paša cilvēka, cilvēciskiem spēkiem un viņa sirdsapziņas. Tam ir nepieciešams Gars.

Dieva Gara radīta atmoda un grēka posts vada cilvēku uz atgriešanos un ticību un rada viņā būtisku pārmaiņu. Tādēļ īstas grēkatziņas pierādījums allaž būs tas, ka tiks radīta pārmaiņa, celšanās un bēgšana. Cilvēks nepaliks tur, kur bijis, bet meklēs glābšanu. Un viņš nemeklēs to sevī, bet Kristū, un viņš nenorims, iekams nebūs saņēmis Viņa žēlastību un ticības pārliecību. Šī žēlastība un pārliecība radīs mieru, mīlestību un jaunu, labprātīgu sirdi pret Dievu un visu labo. Tāds ir grēkatziņas mērķis – nevis radīt žēlastību,bet radīt mūsos vēlmi saņemt žēlastību.