09.februāris – K.O.Rozeniuss “Dieva Vārds katrai gada dienai” 

Tāpat arī jūs, mani brāļi, līdz ar miesīgo Kristu esat nonāvēti bauslībai (Rom. 7:4).

Kas attiecas uz brīvību no bauslības, mums labi jāpatur prātā, ka šī brīvība rodas vienīgi tad, kad tiekam nogalināti un mirstam. Mūsu neticības tumsai tas šķiet absurdi. Tie šķiet kā tukši vārdi un pievilšana, ka mums ir jākļūst brīviem no bauslības spriedumiem un prasībām. Bauslība arvien mums sirdī saka: “Brīvs no bauslības? Tas nevar būt. Es vienmēr jūtu tās prasības un spriedumus. Ja es būtu brīvs no bauslības, man būtu pilnīga glābšana. Nē, tas šķiet neiespējami.” Šādi runā mūsu neticīgā sirds.

Tad nāk apustulis un saka: “Dārgie brāļi, jūs patiešām esat brīvi no bauslības spriedumiem un prasībām. Jūs esat bauslībai miruši un savienoti ar Augšāmcelto. Jā, tikpat brīvi kā tie, kas tagad jau svētīgi debesīs, tikpat brīvi, it kā bauslība virs zemes mums nekad nebūtu dota − nedz viens, nedz desmit baušļi.” Šī brīvība ir nākusi tāpēc, ka mēs esam miruši bauslībai un augšāmcēlušies jaunām attiecībām jaunā pasaulē.

No otras puses, ir arī vieglprātīgi cilvēki, kas šo mierinājumu ir saņēmuši pārāk viegli un ātri, tā īsti nesaprazdami tā būtību.

Tie nāk ar miesīgu prātu un saka: “Mēs esam brīvi no bauslības! Kāpēc mums vispār par bauslību jāuztraucas? Neviens to nevar

izpildīt.” Tad apustulis saka: “Nē, es nesaku, ka visi cilvēki ir brīvi no bauslības. Viss ir atkarīgs no tā, vai tu esi bauslībai miris. Pats tu nevari no tās atraisīties.”

Ne katra sieviete ir brīva no sava vīra pēc likuma. Tā kļūst brīva tikai tad, kad nāve tos šķir. Vai jūs nezināt, kā tas ir ar bauslību? “Jūs jau zināt, brāļi, es jau runāju uz tādiem, kas pazīst bauslību, − ka bauslībai pār cilvēku ir noteikšana vienīgi tik ilgi, kamēr tas ir dzīvs. Piemēram, precēta sieva pēc bauslības saistīta ar vīru, kamēr tas dzīvs, bet, kad vīrs mirst, viņa kļūst brīva no bauslības, kas viņu saista pie vīra. Tātad, ja tā, vīram dzīvam esot, nodosies citam vīram, viņu sauks par laulības pārkāpēju; bet, ja vīrs ir miris, viņa ir brīva no bauslības saistībām un viņa, piederēdama citam vīram, nav vairs laulības pārkāpēja”(Rom. 7:1−3).

Galvenā mācība, ko še gūstam, ir tāda, ka no bauslības mēs topam brīvi tikai nāves dēļ. Te mēs saprotam, cik aplama un nepareiza ir iedoma, ka mums pieder Kristus žēlastība, ja neesam “nomiruši bauslībai” un savās sirdīs joprojām ceram, ka krietna dzīve mums palīdzēs iegūt taisnību un pestīšanu.

Dažkārt cilvēki par žēlastību runā tā, it kā ticība Kristum papildinātu to, kā mums vēl pietrūkst no mūsu pašu taisnības. Taču tas nav nekas cits kā garīga laulības pārkāpšana! Tikmēr, kamēr vīrs ir dzīvs, viņa sieva ir likumīgi saistīta ar savu vīru, tā ka pēc tiesas un taisnības tas ir noziegums, ja viņa apprec citu.

Sajaukt divus pretējus pestīšanas ceļus − mēģināt būt taisnam pēc bauslības vai iemantot Kristus žēlastību − tā ir garīga netiklība jeb garīga laulības pārkāpšana. Bauslība ir jāpiepilda visos sīkumos, ja cilvēks tajā vēlas tapt taisns. Savukārt žēlastība un brīvība pieder citiem cilvēkiem, proti, tiem, kas ir nomiruši bauslībai un visu savu taisnību meklē vienīgi Augšāmceltajā. Visa pasaule atrodas tumsā un nespēj saprast, ka te ir divas gluži atšķirīgas garīgas valstības ar diviem atšķirīgiem likumiem, derībām un testamentiem, divām atšķirīgām taisnībām un glābšanām − bauslību un žēlastību, darbiem un ticību. (Rom. 4:4−5).

Gal. 3:10 apustulis noliedz jebkādu iespēju, ka žēlastību varētu saņemt ar darbiem, sacīdams: “Proti, visi, kas dzīvo bauslības darbos, ir zem lāsta; jo ir rakstīts: nolādēts ir ikkatrs, kas netur un nedara visu to, kas ir rakstīts bauslības grāmatā.” Tas nozīmē, ka, ejot darbu ceļu, mums jāpiepilda visa bauslība vai arī − jātop nolādētiem. Cik bēdīgi, ka cilvēki maldīgi cer uz žēlastību, paši atrazdamies zem bauslības. To simbolizē spriedums, kas jāpasludina sievai, kura sapinusies ar citu vīrieti, kamēr tās vīrs vēl ir dzīvs.

Otra lieta, ko mācāmies, ir tā, cik pilnīgi brīvs no bauslības spriedumiem ir cilvēks, kas miris bauslībai un savienots ar Kristu. Apustulis te norāda, ka ticīgais ir tikpat brīvs kā sieva, kas pieredzējusi sava vīra nāvi un bēres un likumīgi kļuvusi svabada. Laulības saites ir sarautas un ar vīra nāvi izbeigtas, un tagad viņa bez grēka var precēt citu. Tāpat kā mirušajam un apglabātajam vīram nav nekādu tiesību un varas pār savu sievu, tāpat bauslības prasības un spriedumi neskar kristieti, kas ticībā savienots ar Kristu. Bauslība nespēj kristieti nedz attaisnot, nedz pazudināt.