09.16. Mārtiņa Lutera Svēto rakstu apceres katrai dienā, 16.septembris 

Nedzīvojiet vairs tā. kā pagāni dzīvo savā sirdsprātu tukšībā savas nezināšanas dēļ un sirds apcietinātības dēļ, aptumšojušies savā izpratnē un atsvešinājušies dzīvībai, kas no Dieva. (Ef. 4:17-18)

Dieva lietās, tas ir lietās kuras saistītas ar Dievu un kurās jārīkojas tā, kā ir Dievam tīkami un kā nepieciešams mūsu pestīšanai, cilvēka daba ir pilnīgi un neglābjami akla, tā nevar rādīt mums ceļu ne soli, ne sprīdi; mūsu daba pat nespēj atzīt šādas lietas. Pārgalvības gan cilvēka dabai pietiek, tāpēc tā tomēr cenšas ko paveikt, klubdama gluži kā akls zirgs, taču viss, ko tā spēj izdibināt un secināt, ir aplami un maldīgi- tas ir tik pat droši kā tas, ka Dievs dzīvo. Te mūsu daba rīkojas tāpat kā cilvēks, kas ceļ savu namu uz smiltīm, kā tas, kas domā no zirnekļu tīkla uzšūt sev svārkus, cep maizi miltu vietā ņemot smiltis; tā sēj vēju un pļauj vētru, tā mēra gaisu ar karotēm, nes gaismu bļodā uz pagrabu un sver uguni uz svariem. Cilvēka daba Dieva lietās dara visdažādākās aplamības un muļķības, kādas vien varētu iedomāties; jo tā dara savus darbus gribēdama uzskatīt tos par kalpošanu Dievam, kas tie nekādā ziņā nav.