08.03. Ikvienam – ikdien, ir vajadzīgs Dieva Vārds! 

3.augusts

Tiešām, sudrabam ir savas atradnes,

kur to rok, un zeltam ir sava vieta,

kur to skalo. Dzelzi rok no zemes,

un vara iezi pārkausē varā.

Tumsa vairs nekavē līdz pēdējiem dziļumiem izgaismot

un izpētīt zemē apslēptos iežus.

Tālu no apdzīvotām vietām cilvēki dziļi zemē

rok šahtas un virvēs nolaižas tās dziļumos.

Un zeme, tā pati, no kuras aug labība,

dziļumā tiek apvelta un uzvandīta.

Iežos ir safīri un zemes putekļos zelta graudi.

Teku uz turieni nepazīst ērglis,

tā apslēpta arī vērīgā vanaga acij.

Lepnie meža zvēri neizmanto šo ceļu un arī lauva pa to neiet.

Tikai cilvēks pieliek savu roku cietajiem

iežiem un pārrok kalnus līdz pamatiem.

Klintīs viņš izcērt ejas un zemes bagātības atklājas viņa acij.

Viņš aizbūvē apakšzemes ūdens dzīslas

un izceļ gaismā apslētās bagātības.

Bet gudrība – kur to atrod?

Un kur mājo atziņa?

Neviens cilvēks nezin ceļu pie tās.

Velti to meklēt pie cilvēkiem.

Jūras dzelme saka: manī tās nav;

un jūras viļņi runā: ar mums kopā tā nedzīvo.

Bezdibens un nāve saka:

mēs tikai baumas par to dzirdējām.

Vienīgi Dievs zin ceļu pie tās.

Vienīgi Viņš zin , kur tā atrodas.

Jo tikai Viņš redz līdz zemes galam.

Viņš redz, kas ir zem debesīm.

Un cilvēkam Viņš saka: redzi,

bijība tā Kunga priekšā,

tā ir gudrība,un vairīties no ļauna, tā ir atziņa!

Ījaba 28:1-14,22-28

1 Tiešām, sudrabam ir savas atradnes, kur to rok, un zeltam sava vieta, kur to skalo. 2 Dzelzi rok no zemes, un vara iezi pārkausē tīrā varā. 3 Tumsai cilvēks nospraudis beigas, un līdz galējiem dziļumiem cilvēks meklē akmeņus, tumsas un nakts apslēptus. 4 Viņš izlauzis ceļu turp, kur neviens nedzīvo un kur neviena kāja neved; tur viņi karājas un šūpojas virvēs tālu no cilvēkiem. 5 Un zeme, tā pati, no kuras izaug zaļā labība, tagad tiek savos pamatos apgriezta otrādi kā uguns laikmetā. 6 Iežos ir safīri, un zemes putekļos ir zelta graudi. 7 Teku uz turieni nepazīst ērglis, tā apslēpta arī vērīgā vanaga acij. 8 Lepnie zvēri neizmanto šo ceļu, un arī jauns lauva neiet pa to. 9 Tikai cilvēks pieliek savu roku cietajiem iežiem un apgāž kalnus – no pašiem to pamatiem. 10 Klintīs viņš izcērt ejas, un visādi dārgumi atklājas viņa acij. 11 Viņš aizver apakšzemes ūdens dzīslas, lai no tām nekas neraso un nesūcas cauri, un tā izceļ gaismā apslēptās bagātības. 12 Bet gudrība – kur to atrod, un kur mājo atziņa? 13 Neviens cilvēks nezina ceļus pie tās, un velti to meklēt dzīvo zemē. 14 Un jūras dzelme saka: manī tās nav, – un jūras viļņi runā: ar mums kopā tā nedzīvo.

22 Elles un nāves dziļumi saka par to: tikai baumas par tās lielo slavu ir nonākušas līdz mūsu ausīm. 23 Tikai vienīgi Dievam ir zināmi ceļi pie tās, un Viņš labi zina tās uzturēšanās vietu, 24 jo tikai Viņš vienīgi redz līdz zemes galiem, un Viņš skata visu to, kas ir atrodams zem debesīm. 25 Kad Viņš reiz deva vējam sparu un kad Viņš lika noteiktu mēru ūdeņiem, 26 kad Viņš deva Savus likumus lietum un ierādīja ceļu pērkonam un zibeņiem, 27 tad Viņš to redzēja, iedarbināja to, nodibināja tās pamatus, attīstīja, izdibināja un arī izpētīja to. 28 Bet cilvēkam Viņš teica tikai vienu: redzi, bijība Tā Kunga priekšā – tā ir gudrība, un vairīties no ļauna – tā ir atzīšana!”