07.februāris – K.O.Rozeniuss “Dieva Vārds katrai gada dienai” 

“Ņemiet, ēdiet. Tā ir Mana miesa, kas par jums top dota; todariet, Mani pieminēdami” (1. Kor. 11:24).

Viens no lielākajiem kavēkļiem Svētā Vakarēdiena baudīšanai, kas daudzām ticīgām sirdīm laupa prieku, mieru un spirdzinājumu šai mielastā, ir doma, ka tā ir sava veida svinīga upura svinēšana, ar ko mēs Dievam darām kaut ko labu, iedami pie altāra ar Viņam tīkamiem upuriem − dievbijību, ticību, lūgšanu, labiem darbiem utt. Šie cilvēki nesaprot, ka Svētais Vakarēdiens ir žēlastības līdzeklis, ar ko pats Dievs apdāvina mūs, nabaga bērnus, ar Savu iepriecinājumu, spēku un spirdzinājumu, kas mums nepieciešams.

Lūdzu, ievērojiet, ka Svētais Vakarēdiens − tāpat kā Dieva vārds − ir Viņa žēlastības līdzeklis. Un, gluži kā tu neej pie Dieva ar Dieva vārdu, lai Viņam ko dotu, bet lai saņemtu no Viņa daudz labu dāvanu − spēku savam ticības vājumam, stiprinājumu savai nepilnīgajai grēknožēlai un lūgšanai, tāpat arī tev jānāk pie Svētā Vakarēdiena saņemt visu to, kā tev trūkst.

Tu baidies iet pie dievgalda, jo zini, ka tava ikdienas dzīve ir ļoti nepilnīga. Tu nedzīvo tā, kā kristietim pienākas. Tavā ticībā vai dzīvē ir kāda vaina vai smaga problēma, un tādēļ tu nevari priecīgi doties pie Tā Kunga galda. Vai tu neesi aizmirsis, kas ir Svētā Vakarēdiena patiesais nolūks? Vai Svētais Vakarēdiens nav zāles pret visām tavas ticības un dzīves vainām? Ja ar tavu ticību un dzīvi viss būtu pilnīgā kārtībā, tad tev taču nebūtu nekādas vajadzības saņemt šo žēlastības līdzekli.

Kristus ar Saviem nopelniem nav nācis, lai aicinātu taisnos, bet grēciniekus (Lk. 5:32). Viņš saka: “Veseliem ārsta nevajag, bet slimiem” (Lk. 5:31). Iedomājies: ja slims cilvēks, kuram ieteiktu doties pie ārsta, atbildētu: “Es neuzdrošinos to darīt, jo esmu tik ļoti slims. Mani augoņi ir tik briemīgi. Es esmu tik smagā stāvoklī, ka nevaru apmeklēt ārstu. Vispirms man nedaudz jāatlabst.”

Mēs taču brīnītos par šādu muļķību un sacītu: “Vai tad ne tieši slimības dēļ cilvēkam jāiet pie ārsta?” Tāda pati situācija ir tad, ja cilvēks savu garīgo trūkumu un vainu dēļ bīstas iet pie Tā Kunga mielasta. Nekad neaizmirsīsim mūsu Pestītāja lielo mīlestību, iedibinot šo žēlastības līdzekli!

Ko Viņš teica par Savām asinīm, dodot svētīto biķeri? No visām lielajām un brīnišķīgajām lietām, ko varētu sacīt par šīm asinīm, Viņš teica vienīgi šos vārdus: “Tās.. tiek izlietas.. grēku piedošanai” (Mt. 26:28). Te mēs redzam Viņa nodomu! Tas bija mierinājums pret grēkiem − pret šo vissmagāko vainu, kas nospieda Viņa bērnus. Kā zāles pret grēku Viņš iedibināja šo žēlastības mielastu − “jūsu grēku piedošanai”.

Grēks, grēkatziņa un neuzticība Dievam ir laupījusi man prieku un drosmi Viņa vaiga priekšā. Bet Tas Kungs ir iedibinājis zāles pret visām vainām un postu, aicinādams svinēt Viņa izpirkuma nāves svētīgo piemiņu. Viņš mūsu ceļā ir iedibinājis dievgaldu kā miera ostu, lai ceļojuma gurumā, kad mūsu dvēseles kļūst vājas un izsalkušas, kad mēs esam grūtsirdīgi un ievainoti no maldīšanās, klupšanas un krišanas, mēs varētu nākt un spirdzināties ar Dzīvības Maizi, pieminot Viņu un baudot Viņa Miesu, kas par mums lauzta, un Asinis, kuras par mums izlietas mūsu grēku piedošanai. Tā mēs atkal atgūsim pārliecību, ka Viņš nav uz mums dusmīgs.

Tas nozīmē, ka īstais laiks steigties pie žēlastības galda ir īpaši tad, kad esam vāji vai garīgi iztukšoti,− tieši tāpat kā šādu vajadzību dēļ mēs allaž steidzamies pie Dieva vārda. Veco laiku mācītāji, kuri bija to labi sapratuši, cienīgu dievgalda viesi raksturoja ar vārdiem, kas gandrīz liek šaubīties par viņu veselo saprātu!

Luters saka: “Ej bieži pie Svētā Vakarēdiena, bet īpaši tad, kad esi tam labi sagatavots, proti, kad tevi nospiež daudz un smagi grēki.” Dr. Svēdbergs uz jautājumu, kad jāiet pie Vakarēdiena, atbild: “Kad verdzības prāta vietā stājas bērnišķas paļāvības gars tavā sirdī.” − Viņi bija pareizi sapratuši, ka Svētais Vakarēdiens ir Dieva žēlastības līdzeklis.