06.jūnijs – K.O.Rozeniuss “Dieva Vārds katrai gada dienai” 

Godā savu tēvu un māti.. lai tev labi klājas un tu ilgi dzīvo virs zemes (Ef. 6:2–3).

Visa laicīgā labklājība ir saistīta ar ceturtā baušļa ievērošanu, un daļēji labklājību jāuzskata par dabiskā prāta dabisku izpausmi. Tāpat arī laicīga nelaime, nemiers un raizes, kā arī pāragra nāve ir šā baušļa pārkāpšanas dabiska izpausme. Kur neviens nevēlas paklausīt un būt padevīgs, bet visi grib valdīt un uzspiest savu gribu, tur vienmēr būs strīdi, konflikti, savstarpējs naids un viss cits ļaunums, kas no tā izriet.

Padomā par ģimeni, kur bērni dumpojas pret vecākiem, kalpi pret kungiem un negrib paklausīt. Tur patiešām būs briesmīgs haoss – konflikti un cīņas, posts un nemiers visā namā. Tas pats notiek, kad zemē rodas pretestības gars pret valsts varu. Tā rezultātā cilvēki viens otru cenšas iznīcināt!

Savukārt, kur cilvēks pazemīgi pakļaujas Tā Kunga kārtībai, vecākiem un laicīgai pārvaldei, un ikviens domā par pienākumiem savā Dieva dotajā vietā un stāvoklī, tur plaukst svētība, miers un laba kārtība. Te mēs redzam skaidrus un loģiskus iemeslus, kādēļ laicīga labklājība ir atkarīga no 4. baušļa ievērošanas.

Bet cilvēks, kas te redz vienīgi dabisko kārtību, ir tumsonīgs kā pagāns. Jo ar šo kārtību taču Dievs mājo mūsu vidū. Viņš tik smalki pazīst un pārvalda visas radības ceļus, ka neviens putniņš nekrīt zemē bez Viņa gribas. Kur Dievs ir devis bausli un pievienojis klāt apsolījumu – apsolījumu, kas arvien norāda ne tikai uz svētību, bet arī uz lāstu –, tur vairs nav runa tikai par to, ka lietas izpaužas savā dabiskajā kārtībā.

Tur ir Dieva lēmums un spriedums, ka laicīgas svētības tiks dotas tiem, kas godā savu tēvu un māti, bet lāsts nāks pār šī baušļa pārkāpējiem. Cilvēks, kas kaut nedaudz iepazinis šīs pasaules kārtību, ir redzējis gana daudz piemēru un pierādījumu, ka tai visā ir kas vairāk par dabisku lietu kārtību, tur ir kas īpašs un noslēpumains, kas nosaka cilvēku

likteņus.

Ja kāds pelna sev laicīgu labklājību, pateicoties saviem iedzimtajiem talantiem vai citiem dabiskiem avotiem, tas nešķiet nekas īpašs, un tomēr arī tā ir vienīgi Dieva dāvana. Savukārt Dieva svētība vēl skaidrāk saskatāma tad, kad cilvēks bez izcilām spējām un talantiem spēj iemantot šai dzīvē lielu laimi. No otras puses, apdāvinātiem cilvēkiem ar lielu potenciālu bieži ceļā stājas vai nu nelaimes un grūtības, vai arī labas lietas bez īpaša iemesla gluži vienkārši izbirst caur viņu pirkstiem, un tie pat nesaprot, kā tas noticis.

Ikviens šādos piemēros redz ko neparastu un sāk runāt par Dieva svētību vai lāstu. Cik bieži jau cilvēku acīm redzams, ka tas viss ir saistīts ar cilvēka attiecībām ar saviem vecākiem, kur piepildās 4. baušļa svētība vai lāsts, jo bauslis nepārprotami cilvēka laicīgo labklājību saista ar mūsu attieksmi pret vecākiem. Kāds prātīgs mācītājs reiz teicis: “Klusi un bez trokšņa, tomēr spēcīgi un brīnišķīgi cauri cilvēku likteņiem iet kas ļoti zīmīgs. Bieži tas šķiet izzūdam. Bet pēkšņi tas atkal uzliesmo. Tas nav nekas cilvēcisks. Tas ir kaut kas pārdabisks. Tā ir vecāku svētība.”