06.27. Mārtiņa Lutera Svēto Rakstu apceres katrai dienai, 27. jūnijs 

Dieva apsolījumu viņš neuzņēma ar šaubām un neuzticību, bet, Dievam godu dodams, kļuva stiprs ticībā, pilnīgi pārliecināts, ka Dievs to, ko Viņš apsolījis, arī spēj darīt. (Rom. 4:20-21)

Mums nav jātic visām parādībām – ja vien pati ticība nemudina mūs to darīt. Es gribu paturēt savā sirdī Dieva vārdu, gribu, lai ar to man ir gana; ar šo Vārdu vien es vēlos dzīvot un mirt. Tādēļ, ja arī Dievs sūtītu eņģeli, kas sacītu: „Tev nav jātic šim apsolījumam!” es atvairītu viņu, teikdams: „Atkāpies no manis, sātan!” Pat tad, ja pats Dievs mums parādītos visā savā godībā un teiktu: „Tu neesi manas žēlastības cienīgs, es gribu mainīt savu nodomu – šo apsolījumu es tomēr nepildīšu!”, es šādai parādībai neticētu un būtu gatavs dedzīgi strīdēties pretī. Kā Ījabs sacīja: ja arī Dievs gribētu mani nonāvēt, es tomēr ceru uz Viņu! Tā nu negribu redzēt, ne dzirdēt neko citu; gribu dzīvot un mirt ticībā, kaut arī eņģeļi, velni vai pats Dievs sacītu ko tādu, kas ir pretrunā manai ticībai.