05.septembris – k.O.Rozeniuss “Dieva Vārds katrai gada dienai” 

Nenododiet arī savus locekļus par netaisnības ieročiem grēkam, bet nododiet sevi pašus Dievam (Rom. 6:13).

Šeit apustulis mūs mudina, ka, pat ja mēs nevaram izbēgt no grēka iekšējās rūgšanas savās domās un iekārēs, mēs nedrīkstam darīt ļaunu ar savas miesas locekļiem. Nē, mums jārīkojas pretēji savam iekšējam ļaunumam, jārunā un jādzīvo saskaņā ar Dieva vārdu. Tādēļ viņš šeit ir domājis mūsu mirstīgo miesu un tās locekļus, acis, ausis, mēli, rokas, kājas utt.

Piemēram, tavas acis izjūt kārdinājumu pēc iznīcīgām zemes mantām, pavedinošā ķermeniskā skaistuma vai pasaules niecības un lepnības. Ja šie redzamie objekti tevi kārdina uz grēku, tev jābēg no rosīgās iekāres, un tu nedrīksti pieļaut, ka tava acs pieķeras šim kārdinājumam. Turpretī, tam ļaudamies, tu būsi nodevis savas acis par netaisnības ieroci grēkam.

Tavas ausis tiek kārdinātas ar grēcīgām un pavedinošām runām, un, ja tu apstājies un tajās ieklausies, tu nodod savas ausis par netaisnības ieroci grēkam. Naids tevi kārdina ar savu mēli sāpināt, kaitēt un iedzelt savam tuvākajam. Slepens īgnums un skaudība tevi kārdina zākāt un nomelnot savu tuvāko, kas nav klātesošs, un iztulkot viņa vārdus un rīcību ļaunākajā iespējamā veidā. Ja šādā kārdinājumā tu savai mēlei ļausi vaļu, tādā gadījumā tu nodod savas ausis par netaisnības ieroci grēkam.

Bet Pāvils saka: nododiet sevi pašus, proti – miesu un dvēseli ar visiem iekšējiem un ārējiem spēkiem Dievam. Pirmkārt, sirds bijību, paļāvību un mīlestību; un tad visu paklausību un kalpošanu ar visiem darbiem un ciešanām – tas viss mums ir jānodod Dievam. Mums jānodod sevi Viņam ar visu, kas ir mūsos. Mums jāziedo Viņam visa dzīve ar visiem saviem spēkiem.

Mums nav jāvairās ne no viena darba, ciešanām vai krusta, ko Viņam labpaticis mums uzlikt. Viņa dēļ mums nav jāsaudzē sava dzīve. Tā ir liela žēlastība, ja mums ir ļauts šādi nodot sevi Dievam un Viņš pieņem mūs par savējiem un mums, nabaga grēciniekiem, saka: “Nodod, bērns, Man savu sirdi!”

Un, nododot sevi Dievam ar visu, kas ir mūsos, mums par taisnības ieročiem ir jānodod Viņam arī savi locekļi. Tā nav īsta dievbijība, ja cilvēks vēlas sniegt Dievam vienīgi savas sirds dievkalpojumu un atturēt savus locekļus no grēka, taču vienlaikus paliek bezdarbīgs un kūtrs Tā Kunga valstības darbā. Apustulis saka, ka mums Viņam jākalpo arī ar savu ārējo cilvēku.

Mēs to varam darīt daudzos dažādos veidos, ikviens saskaņā ar dāvanu, ko saņēmis (1. Pēt. 4:10). Mums jālieto savi locekļi, acis, ausis, rokas, mēle ne tikai tam, ko mēs parasti saucam par dievkalpojumu, klausoties un pārdomājot Viņa vārdus, Viņu pielūdzot un apliecinot, bet arī visam, ko mīlestība prasa ikdienas dzīvē, mājās un mūsu laicīgajos pienākumos.

Kristus mīlestības mudinātiem, mums labprāt jākalpo saviem tuvākajiem. Kad Tā Kunga dēļ tu pacietīgi un godīgi strādā, dāsni dalies ar savām laicīgajām veltēm, tad tu nodod savas rokas kā taisnības ieročus Dievam. Kad Dieva žēlastības dēļ tu labprāt mīlestībā kaut kur dodies un pakalpo kādam, tad tu kalpošanai nodod savas kājas. Kad mīlestībā tu runā to, kas labs un derīgs, pamudinot, mierinot un mācot cilvēkus vai rūpējoties par bērniem, slimiem un bēdīgiem, tad tu nodod savu mēli par taisnības ieroci Dievam.

Jā, kad žēlastības iedvesmots strādnieks strādā uz lauka vai darbnīcā un nabaga kalps vai kalpone uzticīgi pilda savus pienākumus un pacietīgi panes grūtības, tad viņiem nepieciešams iedrošinājums, ka viņi kalpo ne tikai cilvēkiem, bet arī pašam Dievam. Par visiem tiem, kas ticībā un mīlestībā pēc savām spējām kalpojuši savam tuvākajam Kristus dēļ, lielais, uzticīgais Kungs kādu dienu svinīgi pasludinās: “To jūs esat Man darījuši” (Mt. 25:40).