05.31. Mārtiņa Lutera Svēto Rakstu apceres katrai dienai, 31. maijs 

Es zinu, ka manī, tas ir, manā dabīgajā miesā nemīt nekas labs. Labu gribēt man ir dots, bet labu darīt ne. (Rom. 7:18)

Visiem svētajiem vajadzētu dziedāt tikai šādu dziesmu: “Mūsu Tēvs Debesīs .. piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem!” Bet tie, kuri jūtas bezgala svēti, neko no šiem vārdiem nesaprot. Tādēļ viņiem tie arī nav sludināti, jo viņiem šķiet, ka Kristus valstībā nav ne miņas no grēka, tur visiem jābūt nevainojami šķīstiem un tīriem kā dūjām, it kā kristietim vajadzētu būt gluži bez grēka – kā pašam Kristum. Nepavisam ne! Kristietis ir tas, kas ir grēcinieks un atzīst savus grēkus, kas viņu nomāc, un viņa sirdij ir sāpīgi, ka tā vēl sajūt sevī grēku. Tas, kuram nav nekāda grēka jeb kurš to nesajūt, nav kristietis. Ja tu tādu cilvēku sastopi, tad zini – viņš nav īsts kristietis, bet gan patiesi nekristīgs cilvēks. Kristieša vārda nelietīga valkāšana ir smags grēks.