04.augusts – K.O.Rozeniuss “Dieva Vārds katrai gada dienai” 

Jo bauslībā bauslībai esmu nomiris (Gal. 2:19).

Šais vārdos ietverts noslēpums par mūsu brīvību no bauslības. Mēs arī Vēstulē romiešiem 7:4, 6 lasām: “Tāpat arī jūs, mani brāļi, līdz ar miesīgo Kristu esat nonāvēti bauslībai.” Un atkal: “Tagad turpretim bauslība zaudējusi savu spēku pār mums, jo mēs viņai, kas mūs saistīja, esam miruši.” Ievērojiet vārdu “miruši”. Tai pašā nodaļā apustulis skaidro, kā tas notiek un ko tas nozīmē – bauslībā nomirt bauslībai. Viņš saka: “Es kādreiz dzīvoju bez bauslības, bet, kad nāca bauslis, grēks kļuva dzīvs, bet es nomiru. .. Jo grēks, baušļa aizlieguma ierosināts, pievīla mani un ar to man atnesa nāvi” (9., 11. p.).

Ko nozīmē vārdi “es esmu nomiris bauslībai”? Grēks kļuva dzīvs, bet es nomiru? Ielūkojoties šī jautājuma būtībā, tu atradīsi gaismu. Par kādu nāvi apustulis runā, sacīdams: “Es nomiru” – “bauslībai esmu nomiris”? Katehisms runā par trīs nāvēm: miesīgu, garīgu un mūžīgu. Bet te ir pieminēta ceturtā nāve. Apustulis jau bija garīgi miris, iekams nāca bauslis! Ko viņš šeit domā ar vārdu “miris”? Kam ir pieredze, tie zina, bet citi tam netic un to nesaprot.

Jā, tā tas notiek. Ja bauslība pa īstam trāpa cilvēkam un Dieva svētās acis sāk vajāt viņa domas un sirds nolūkus, tad viņš nomirst. Un, jo nopietnāk viņam uzbrūk, jo drīzāk tas nomirst. Vecajam farizejam Saulam bija jāmirst, iekams viņš varēja kļūt par Pāvilu.

Īsi sakot: jālasa apustuļa vārdi tā, kā tie rakstīti, tad jūs redzēsit, ko nozīmē šī nāve. Viņš saka: “Es nomiru.” Tas bija viņa ego, pašdarbīgais, paštaisnais un pašsvētais ego, kas bauslības jūgā cīņā pret grēku tika nogalināts. Bauslība ar nemitīgu spiedienu, prasībām un pamācībām izaicināja uz cīņu, un dziļā ilūzija par paša spēkiem, kura ir vecā cilvēka dvēselē, uzturēja cerību par uzvaru šai cīņā.

Tomēr šī cīņa vēl vairāk pasteidzināja novārdzināšanu un nāvi. Tāpēc apustulis Pāvils saka šādi: “Grēks pievīla mani un ar to (bausli) atnesa man nāvi.” Tagad ir sagrautas vecās ilūzijas par paša spēkiem un bauslības spēju darīt cilvēku dievbijīgu un svētu, jo ar bauslību cilvēks kļūst vienīgi pazudis un bezspēcīgs, jā – “miris”.

Bet, kad beidzot novārgusi dvēsele ir izmisusi par visiem saviem darbiem, par savu gribu, spēju, lūgšanu, nožēlu un visu pārējo sevī un iepazīst Dieva mūžīgo salīdzināšanas nodomu ar Kristus darbu un ciešanu nopelnu, tad dvēsele – tāda, kāda tā ir, paralizēta, nespējīga un Dieva žēlastības necienīga, ka vēlas saļimt kaunā, – tiek mudināta doties pie Viņa, un tad līgava ieslīgst Līgavaiņa apskāvienos.

Viņa “pieder citam, Tam, kas uzmodināts no mirušiem” (Rom. 7:4). Un, redzi, tūlīt cilvēks saņem visas bauslības piepildījumu Viņā, jo “bauslības gals ir Kristus; Viņā iegūst taisnību ikviens, kas tic” (Rom. 10:4). Un tagad līgava visās lietās dzīvo vienīgi no Līgavaiņa taisnības un rūpēm.

Redzi: šāda dvēsele ir atbrīvota no bauslības. Apustulis to izsaka skaidri: “Tātad bauslība līdz Kristum ir bijusi mūsu audzinātāja, lai mēs ticībā kļūtu taisnoti. Bet, kad ticība ir nākusi, tad audzinātājai nav vairs varas pār mums” (Gal. 3:24–25).

Patiesībā vecās ilūzijas par paša spēku arvien atdzimst tūkstošiem reižu, parasti smalkākā veidā – iedvešot, ka ar lūgšanu un Dieva spēku es varēšu un darīšu daudz vairāk. Tās ir ādamiskās ilūzijas, kurās es, es, es – nevis Kristus – ir visu manu domu centrā. Taču tad es no jauna topu novārdzināts un nogalināts, līdz man atkal jāslīgst ceļos pie sava Glābēja kājām un jāļauj Viņam noteikt visas lietas. Kamēr vien es atgriežos pie Kristus, es neesmu zem bauslības, bet zem žēlastības.