04.07. Mārtiņa Lutera Svēto Rakstu apceres katrai dienai, 7.aprīlis 

…ka līdz ar visiem svētajiem jūs spētu aptvert, kāds ir platums, garums, augstums un dziļums, un izprastu Kristus mīlestību, kas ir daudz pārāka par katru atziņu, un ar to piepildīti, iegūtu visu Dieva pilnību. (Ef. 3:18-19)

Atzīt Kristu nozīmē – atzīt, ka Viņš ir miris par mums un uzkrāvis sev manu grēku: tādēļ man jāatzīst, ka visas manas lietas nav nekā vērtas un man jānovēršas no tā, kas ir mans, domājot tikai par to, ka man ir dāvāts Kristus, tā kā Viņa ciešanas, Viņa dievbijība un visi Viņa tikumi ir arī mani. Kad es to atzīstu, tad Kristus kļūst man mīļš, jo pret šādu Vīru man noteikti jāsajūt mīlestība un labprātība. Tad kāpju augšup – no Dēla pie Tēva un redzu, ka Kristus ir Dievs, kas ienācis manā nāvē, manā grēkā un postā, dāvādams man savu žēlastību. Es atzīstu Viņa laipno prātu un Tēva pāriplūstošo mīlestību, ko var sajust arī mana sirds. Tā es satveru Dievu un domāju: jā , tas ir Dievs, tāda ir Dieva griba un Viņa labais prāts – Viņš ir gribējis, lai Kristus manā labā paveiktu tik lielas lietas. Šajā ainā saskatu un apjaušu Dieva lielo , neizteicamo žēlastību un mīlestību – Viņš manā labā pakļāvis savu mīļo Dēlu sāpēm, kaunam un nāvei.