04.05. Ikvienam – ikdien, ir vajadzīgs Dieva Vārds! 

5.aprīlis.

(Šis psalms radies daudzus gadsimtus pirms

Jēzus krusta nāves, bet – kas te

aprakstīts, ir kā fons Jēzus ciešanām)

Mans Dievs, mans Dievs,

kāpēc Tu mani esi atstājis?

Tu esi tik tālu no manis ar Savu palīdzību

un nedzirdi manu saucienu Vārdus!

Es saucu dienā , bet Tu man neatbildi,

un arī naktī, bet neatrodu mieru.

Bet Tu esi svēts un valdi augstumos pār Israēlu!

Mūsu ciltsttēvi cerēja uz Tevi, viņi cerēja, un Tu viņus izglābi.

Tevi viņi piesauca un tapa pestīti,

uz Tevi viņi cerēja un nepalika kaunā.

Bet es esmu tārps un ne cilvēks,

cilvēku apsmiets un ļaužu nievāts.

Visi, kas mani redz, mani apsmej un krata galvu:

lai nu viņš sūdz savas bēdas tam Kungam,

un lai Tas viņu izglābj, ja tas Viņam tīk!

Tu mani izvedi no mātes miesām

un mani mācīji paļauties uz Tevi,

kamēr es vēl zīdu mātes krūti.

No manas nākšanas pasaulē, no mātes klēpja Tu esi mans Dievs! Neesi tālu no manis, jo izbailes ir lielas, bet palīga neviena.

Nikni vērši mani apstājuši, Basanas (kāda lopkopības centra) tauri mani ielenkuši.

Tie atpleš savas rīkles, kā rēcošas , plēsīgas lauvas.

Es esmu kā izliets ūdens, mani kauli salauzti, man sirds ir kā izkusis vasks.

Manas smaganas ir izkaltušas kā māla trauks, mana mēle līp pie aukslējām:

nāves pīšļos Tu mani esi guldījis.

Ap mani sastājušies suņi; ļaundaru bars mani ielenc un caururbj manas rokas un kājas. Savus kaulus es varu saskaitīt, – bet tie to redz un ļauns prieks tos pārņem.

Viņi dala manas drēbes savā starpā un met kauliņus par manu mēteli.

Neesi tik tālu , ak Kungs!

Tu, mans spēks, steidzies man palīgā!

22.psalms, 2-20

2 Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu mani esi atstājis? Tu esi tik tālu no manis ar Savu palīdzību un nedzirdi manu saucienu vārdus! 3 Es saucu dienā, bet Tu man neatbildi, un arī naktī, bet neatrodu mieru! 4 Un taču Tu esi svēts, Tavs goda krēsls stāv pāri Israēla slavas dziesmām. 5 Uz Tevi cerēja mūsu tēvi, viņi cerēja, un Tu viņus izglābi. 6 Tevi viņi piesauca un tapa atpestīti, uz Tevi viņi cerēja un nepalika kaunā. 7 Bet es esmu tārps un ne cilvēks, cilvēku apsmiets un ļaužu nievāts. 8 Visi, kas mani redz, nievā mani, savelk lūpas un krata galvu: 9 “Lai nu viņš pārmet to Tam Kungam, lai Tas viņu izglābj, lai izrauj no bēdām, jo Tam jau uz viņu labs prāts.” 10 Tu esi tas, kas mani izvedis no mātes miesām, kas mani mācījis paļauties uz Tevi no mātes krūts. 11 Uz Tevi esmu vērsts no mātes miesām, no mātes klēpja Tu esi mans Dievs. 12 Neesi tālu no manis, jo izbailes ir visapkārt, esi man tuvu, jo nav neviena, kas palīdz! 13 Nikni vērši mani apstājuši, Basanas milzu tauri mani ielenkuši. 14 Tie atpleš savu rīkli pret mani kā plēsīgs un rēcošs lauva. 15 Es esmu kā izliets ūdens, visi mani kauli ir kā salauzti, mana sirds manās miesās ir kā izkusis vasks. 16 Manas smaganas izkaltušas kā māla trauks, un mana mēle līp pie manām aukslējām, nāves pīšļos Tu mani esi guldījis. 17 Ap mani sastājušies suņi, ļaundaru bars mani ielenc, manas rokas un kājas ir caururbtas. 18 Es varu saskaitīt visus savus kaulus, bet viņi lūkojas manī ar prieku. 19 Viņi dala manas drēbes savā starpā, un par manu apģērbu viņi met kauliņus. 20 Neesi tik tālu, ak, Kungs, Tu mans spēks, steidzies palīgā!