Patiesi, patiesi, Es jums saku: ja jūs Tēvam ko lūgsit, Viņš jums to dos Manā vārdā. (Jņ. 16:23)
Ja tu nesāksi lūgt, pirms būsi sajutis, ka esi gatavs un cienīgs to darīt, tad arī nekad nevarēsi lūgt; jo mūsu lūgšanai jābūt pamatotai nevis mūsu cienīgumā, bet dievīšķā apsolījuma nemainīgajā patiesībā. Kur vien cilvēks mēģina rast kādu pamatu sevī vai kur citur, – viss izrādās neīsts un pieviļ, kaut arī tava sirds pielūgsmē salūztu un raudātu asins lāsēm; jo mēs lūdzam tieši tādēļ, ka neesmam cienīgi lūgt, un tieši tādēļ kļūstam cienīgi lūgt un tiekam uzklausīti, ka ticam: mēs paši esam necienīgi un galu galā varam paļauties vienīgi uz Dieva uzticību. Tādēļ visu mūžu sargies no tā, ka reiz varētu uzskatīt sevi par cienīgu un spējīgu lūgt citādi, kā vien – droši paļaudamies uz tava žēlīgā Dieva patieso un uzticamo apsolījumu.
Bet lai viņš lūdz ticībā, nemaz nešaubīdamies, jo, kas šaubās, līdzinās vēja dzītam un mētātam jūras vilnim.
Jo tāds cilvēks, vīrs ar dalītu dvēseli, nepastāvīgs visos savos ceļos,lai nedomā, ka viņš no Tā Kunga ko saņems. (Jēk.1:6-8)
Luk shis ir bedigs stavoklis…ja jashaubas par to vai tas ticibas pietiek, vai arii tiesham sanaak taa ka neko nesanjem. Ja tiesham vajadziiga gudriiba kaadaa lietaa, bet shaubu peec to nespeej sanjemt…tad paliec pilniigi atkariigs no zheelastiibas.
http://my.opera.com/neparastais