02.aprīlis – K.O.Rozeniuss “Dieva Vārds katrai gada dienai” 

Ak, Dievs, mana sirds ir droša, es dziedāšu un slavēšu ar dziesmām (Ps. 108:1).

Kāds jautās: kā Dāvids ieguva šādu sirdi? Kā Dievs Dāvidam kļuva tik mīļš un dārgs? Cilvēka sirdi patiesi laimīgu, siltu un dedzīgu var padarīt tikai grēku piedošana un ticība tai. Un, pat ja cilvēks tic visam, ko Svētie Raksti saka par Kristu, un tic Viņam tik droši, ka gatavs tūkstoškārt mirt par savu ticību, taču nepazīst savus grēkus un staigā apkārt pašapmierināts un pašpaļāvīgs, tad visa viņa ticība nespēs radīt īstu mīlestību, prieku un dzīvību Dievā, bet visa ticība būs vienas vienīgas zināšanas un dievbijīgi paradumi.

Ja turpretī cilvēks apzinās tikai savus grēkus, savas miesas un dvēseles maldus, bet nepazīst ticības pārliecību par grēku piedošanu, viņš paliek auksts un miris, pat ja viņš līdz nāvei nopūlas savu sirdi pildīt ar prieku un mīlestību. Arvien ir nepieciešamas šīs abas lietas, kas Rakstos ir savienotas, – atgriešanās un ticība – grēka pārpilnība un žēlastības pārpilnība.

Tam patiesi sekos dzīves atjaunošana, miers, prieks, garīga degsme, laba griba un spēks svētdzīvei, jo tad, par spīti savai lielajai necienībai, es saņemu Dieva lielo iedrošinājumu: “Tavi grēki tev ir piedoti, tu saņemsi žēlastību, par spīti visiem grēkiem, un jau tagad virs zemes tu dzīvosi valstībā, kur neviens grēks tev netiek pielīdzināts, bet Manās acīs tu arvien būsi tīkams!”

Klausieties visi – tas ir bieži ticis sacīts, bet tas arvien ir jāatkārto, jo pārāk bieži tas tiek aizmirsts – klausieties: tas ir vienīgais ceļš uz glābšanu un svētumu, uz taisnību Dieva priekšā un priecīgu, siltu sirdi, labprātību un spēju darīt labus darbus.

Kad cilvēks ir modies no briesmīgā grēka miega un sācis meklēt glābšanu vai kad kristietis ir modies no savas nevērības, vēsā sirdsprāta un grēkiem, bet tomēr paliek verga prātā, viņš parasti ļoti raizējas, ka nespēj mīlēt Dievu tā, kā viņam pienāktos. Jo viņš nespēj Dievu mīlēt tā, kā Dāvids un citi Dieva bērni ir mīlējuši.

Viņš izbīstas, lūdz un pūlas mīlēt. Bet tas nenotiek, jo viņš arvien paliek tikpat auksts, cik bijis. Viņš lūdz pēc mīlestības, bet joprojām jūt to pašu auksto sirdi. Viņš cīnās pret savu elkdievīgo pieķeršanos lietām vai cilvēkiem, kas kļūst tam mīļāki un dārgāki par Dievu, bet viņš nespēj tam pretoties. Tas dara viņu nelaimīgu, jo viņš nespēj patiesi mīlēt Dievu.

Tā viņš ne tikai ar prātu, bet ar jaunu garīgu skatījumu piedzīvo, ka Kristus ir nācis glābt patiesi pazudušus grēciniekus. Viņš ir nācis mūsu labā paveikt to, ko bauslība mūsos nespēja. Kristus mīlēja Dievu mūsu vietā, Viņš bija šķīsts, svēts un taisns netaisno vietā. Viņš visu paveica un sagatavoja tā, ka mēs – lai cik samaitāti, necienīgi un nekrietni, auksti vai karsti, cieti vai nožēlas pilni – vienmēr būtu taisni, svēti un tīkami Kristū. Kad dvēsele to redz ticības gaismā un top mierināta, brīva un pārliecināta par piedošanu, tad tā spēj mīlēt un patiesi mīl. Patiesībā dvēsele pat vairs nespēj nemīlēt tik žēlastības pilnu Dievu un Tēvu.

Līdz ar to sirdī nāk jauna dzīvība, prieks, miers, mīlestība un sirsnīga patika pret Pestītāja baušļiem un ceļiem. Tas rada pāri plūstošu sirdi, kas grib mīlēt Dievu. Tā spēj dziedāt līdz ar Dāvidu: “Teici To Kungu, mana dvēsele, un viss, kas manī, Viņa svēto Vārdu! Teici To Kungu, mana dvēsele, un neaizmirsti, ko Viņš tev labu darījis! Viņš piedod visus tavus grēkus un dziedē visas tavas vainas” (Ps. 103:1–3).

Tā cilvēks iegūst sirdi, kāda bija Dāvidam. Ja cilvēks vēlas tapt garīgs, gudrs, dievbijīgs un mīlošs, neejot šo tumšo, nepatīkamo nožēlas ceļu caur grēku postu uz Kristus apžēlošanu, tas nav nekas cits kā pievilšana. Tā gan var radīt cilvēkus, kas ārēji jaukāki nekā pasaules cilvēki, bet ne kristiešus, kuri būtu tērpušies Kristū (Gal. 3:27). Jo cilvēks, kas nav piedzīvojis skumjas un nožēlu savu grēku dēļ, nevar patiesi tikt ietērpts Kristū.

Garīga un tikumiska dzīve gan sniedz savu gandarījumu pašreizējā laikā, tomēr, kad ķēniņš nāks apskatīt kāzu mielasta viesus, tad cilvēks bez kāzu drānām, par spīti visai savai dievbijībai, tiks izmests laukā, galējā tumsībā (Mt. 22:12–13). Ikvienam ir jādodas pa to pašu ceļu, kuru gāja gan Dāvids, gan grēcīgā sieviete.

Ko tas nozīmē? Vai cilvēkam jāgrēko, lai viņš tiktu izglābts? Nekādā ziņā. Mūsu dzīvē grēku ir vairāk nekā gana. Grēku mums nekad nav trūcis. Problēma tā, ka mēs tos nepazīstam. Ja tev ir dota žēlastība bīties Dievu un dievbijība ir tavu acu priekšā, ja Dieva svētums iespīd tavā sirdsapziņā un tu redzi savas nešķīstības, cietsirdības, liekulības un lepnības grēku lielumu, tad tu iepazīsi vairāk grēku, nekā tu spēj panest. Un, kad sirds saņem šādus uzbrukumus un arvien smagāk izjūt savu postu, tad arī Dieva žēlastība top jo patiesāka, lielāka un bagātāka. Tad sirds piedzimst no jauna un cilvēks top par īstu kristieti.