02.19. Ikvienam – ikdien, ir vajadzīgs Dieva Vārds! 

19.februāris.

Kādas sarunas laikā viens no rakstu mācītājiem

piecēlās un, gribēdams Jēzum likt lamatas, jautāja:

Mācītāj, kas man jādara, lai Dievs man dotu mūžigo dzīvību?

Jēzus atbildēja: kas stāv bauslibā rakstīts, ko tu tur lasi?

Un viņš: tev būs Dievu, savu Kungu,

mīlēt no visas sirds un dvēseles ar visu savu spēku un prātu;

un arī savu tuvāko kā sevi pašu.

Un Jēzus tam sacīja:

tu pareizi esi atbildējis; dari to un tu dzīvosi.

Bet rakstu mācītājs, gribēdams savu jautājumu it kā pamatot, jautāja:

kurš ir mans tuvākais? – Un Jēzus atbildēja, stāstīdams: kāds cilvēks

gāja no Jerazālemes uz Jēriku un krita laupītāju rokās.

Tie tam noplēsa drēbes, viņu sasita pusmirušu un aizgāja.

Nejauši kāds priesteris gāja pa to pašu ceļu un to ieraudījis,

pārgāja ceļa otrā pusē un aizgāja.

Tāpat arī kāds levīts nāca gar to pašu vietu un to ieraudzīja, bet aizgāja garām.

Tad tuvojās kāds samarietis. Viņu ieraugot, viņam iežēlojās sirds.

Viņš tam piegāja klāt un dziedēja tā vātis ar eļļu un vīnu, tad viņu uzcēla sava ēzeļa

mugurā un aizveda uz kādu mājvietu un apkopa.

Otrā dienā viņš saimniekam iedeva divus denārijus,

sacīdams, kop viņu un, ja tu vēl izdosi, es tev, atpakāļ nākdams, to atdošu.

Kurš no šiem trim cilvēkiem,

tev šķiet, bija tuvākais laupītāju rokās kritušajām?

Rakstu mācītājs atbildēja: tas, kas viņam parādīja žēlastību.

Tad Jēzus viņam sacīja: nu, tad ej un dari tāpat!

Lūkas 10:25-35

25 Un redzi, kāds rakstu mācītājs piecēlās un, Viņu kārdinādams, sacīja: “Mācītāj, ko man būs darīt, lai iemantoju mūžīgo dzīvību?” 26 Bet Viņš uz to sacīja: “Kā stāv bauslībā rakstīts, kā tu tur lasi?” 27 Un tas atbildēja un sacīja: “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas savas sirds, ar visu savu dvēseli, ar visu savu spēku un ar visu savu prātu un savu tuvāko kā sevi pašu.” 28 Viņš tam sacīja: “Tu pareizi esi atbildējis; dari to un tu dzīvosi.” 29 Bet viņš, gribēdams attaisnoties, sacīja Jēzum: “Kurš tad ir mans tuvākais?” 30 Tad Jēzus atbildēja un sacīja: “Kāds cilvēks gāja no Jeruzālemes uz Jēriku un krita laupītāju rokās. Tie tam noplēsa drēbes, sasita un, atstādami viņu pusmirušu guļam, aizgāja. 31 Bet nejauši kāds priesteris gāja pa to pašu ceļu un, to ieraudzījis, viņš aizgāja garām. 32 Tāpat arī kāds levīts nāca gar to vietu, to ieraudzīja, bet aizgāja garām. 33 Bet kāds samarietis, savu ceļu iedams, tuvojās viņam un, viņu redzot, sirds tam iežēlojās. 34 Un piegājis viņš pārsēja viņa vātis, ieliedams tajās eļļu un vīnu; pēc tam viņš to cēla uz savu lopu un to aizveda mājvietā un to apkopa. 35 Bet otrā dienā, izņēmis divus denārijus, iedeva tos saimniekam, sacīdams: kop viņu, un, ja tu vēl ko izdosi, atpakaļ nākdams, es tev to atdošu. 36 Kurš no šiem trim cilvēkiem tev šķiet tas tuvākais bijis tam, kas bija kritis laupītāju rokās?” 37 Tas atbildēja: “Tas, kas viņam žēlsirdību parādīja.” Tad Jēzus uz to sacīja: “Nu tad ej un dari tu arī tāpat.”