02.07. Mārtiņa Lutera Svēto Rakstu apceres katrai dienai, 7. februāris 

Ābrahāms ticēja Dievam, kas mirušos dara dzīvus un sauc vārdā to, kā vēl nav, it kā tas jau būtu.

Rom. 4: 17

Dievs, kas caur Savu vārdu radījis debesis un zemi un licis gaismai atspīdēt tumsībā, ir pietiekami spēcīgs, lai radītu visu no nekā, darītu mirušos dzīvus, pārvērstu grēku taisnībā, lai tiem, kuri bijuši velna un elles kalpībā, dāvātu Dieva bērnu patieso brīvību. Dievs nosauca vārdā visas zvaigznes, kuras Viņš radījis; tāpat Viņš sauc vārdā arī Ābrahāma dzimumu, kas ir neskaitāms gluži kā zvaigžņu pulki – iekams vēl tas viss ir radies. Jo Dievs nesadala laiku, Viņš nenošķir pagātni no nākotnes; Viņa priekšā viss, kas noticis un kam vēl jānotiek, ir tagadne. Ar Savu vārdu Viņš var radīt to, kā vēl nav, visas bēdas un sirdssāpes pārvēršot priekā. Viņš var sacīt: “Tu, nāve un kaps, topi dzīvība! Tu, elle, kļūsti par debesīm un pestīšanu! Inde, kļūsti par zālēm un spirdzinājumu! Velns un pasaule, dodiet maniem kristiešiem vairāk labuma nekā mīļie eņģeļi un dievbijīgie svētie! Jo Es varu un gribu kopt savu vīna kalnu tā, lai caur visām ciešanām un nelaimēm tas kļūtu arvien krāšņāks un spēcīgāks!”