01.oktobris – K.O.Rozeniuss “Dieva Vārds katrai gada dienai” 

Un piedod mums mūsu parādus (Mt. 6:12).

Lūgšana “piedod mums mūsu parādus” ir atdzimušā cilvēka sirds darbs, ar ko viņā tiek iekustināti visi pārējie spēki. Kad cilvēka sirds apstājas un caur artērijām vairs netiek sūknētas asinis, dzīvei pienāk beigas un dvēsele atstāj ķermeni. Tāpat notiek arī tad, kad cilvēks pārtrauc lūgt, vairs neilgojas pēc grēku piedošanas un netuvojas Dieva žēlastības tronim. Tad žēlastības dzīve ir beigusies un Dieva Gars pamet cilvēku.

Mēs zinām, ka garīgā dzīve ir atkarīga no diviem galvenajiem žēlastības darbiem, ko īsi sauc par atgriešanos un ticību. No vienas puses – dzīva grēkatziņa mudina cilvēku lūgt grēku piedošanu un meklēt palīdzību pret grēku, bet no otras puses – žēlastības atziņa mudina cilvēku nākt pie žēlastības troņa, lūgt un saņemt piedošanu.

Tā ir mūsu garīgās dzīves pati svarīgākā daļa, ko Tas Kungs mums mācījis šai lūgšanā. Ja cilvēkam ir viss, kas vajadzīgs viņa dzīvei un dievbijībai, bet pietrūkst saskares ar Dieva žēlastības troni, tad garīgā dzīve ir neīsta un mirusi.

Kungs Kristus to pasludina, sacīdams Efezas draudzes eņģelim: “Bet Man pret tevi ir tas, ka tu esi atstājis savu pirmo mīlestību” (Jņ. atkl. 2:4). Pirmā mīlestība ir saderināšanās mīlestība – mīlestība, ko piedzīvo tas, kas tikko ticis apžēlots un saņēmis piedošanu, par ko Tas Kungs saka: “Kam daudz piedots, tas daudz mīl.”

Tā ir pirmā lieta, ko mums māca šī lūgšana. Jo, kad Tas Kungs mācīja Savus bērnus sacīt ik dienas lūgšanu: “Piedod mums mūsu parādus,” Viņš apliecināja, ka nemitīgās grēka klātbūtnes dēļ Dieva bērniem arvien ir jājūt vajadzība pēc grēku piedošanas. Jo Viņš taču nemācīja šai lūgšanā kādus tukšus un liekulīgus vārdus par nebūtiskām lietām, bet patiesi pauda reālas rūpes un raizes par mūsu grēkiem.

Dievs grib, lai mēs bīstamies no liekulības, kad bez raizēm un grēkatziņas turpinām lūgt šo lūgšanu! Līdz ar to Tēvreize pavisam skaidri atklāj, ka patiesam kristietim ir jābūt nemitīgai grēkatziņai un nemitīgai vajadzībai pēc grēku piedošanas pārliecības. Tā ir pirmā lieta, kas jāapgūst un nopietni jāpārdomā.

Otrā lieta, ko redzam, ir tā, ka grēki, kas joprojām mums nedod miera, neiznīcina mūsu ticību. Ir sastopami arī tādi kristieši, kas par spīti visai Evaņģēlija gaismai ļoti reti ir patiesi brīvi savā garā, jo nespēj atbrīvoties no saviem grēkiem, kas viņuprāt būtu nepieciešams, dzīvojot īstā ticībā. No Svētajiem Rakstiem viņi labi zina, ka arī ticīgajiem joprojām ir savi grēki un gars viņos cīnās pret miesu. Taču, tiklīdz šie cilvēki sajūt sevī īstus grēkus, viņi apjūk un zaudē drosmi, jo domā, ka īstos kristiešos šādiem grēkiem nevajadzētu būt.

Tādējādi viņi atklāj savas sirds domas un slēptās ilūzijas, ka patiesos kristiešos nedrīkst būt īsti grēki. Ik reizi, kad šādi cilvēki lūdz “piedod mums mūsu parādus”, viņiem ir jāpamostas un jāapjauš savi maldi, un jāsaprot, ka arī īstos kristiešos būs īsti grēki, jo citādi tiem nebūtu vajadzības lūgt piedošanu par neesošiem grēkiem.

Kad Kristus Saviem tuvākajiem mācekļiem mācīja Tēvreizi, ko ik dienas jālūdz gan viņiem, gan visiem kristiešiem, un mācīja tiem sacīt “piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem”, tad no tā es secinu, ka pat īstenus Dieva bērnus arvien apgrūtina reāli grēki. Tātad Kristus nedomā, ka Viņa bērni būs brīvi no grēkiem, bet tieši otrādi – ka grēki tiem arvien sagādās raizes.

Trešā lieta, ko secinu no Kristus mācītās lūgšanas, ir šāda – Viņš grib mums piedot grēkus un Saviem bērniem Viņš ir sagatavojis bezgalīgu piedošanu. Mūsu Pestītājs ir sacījis: “Tādēļ lūdziet: piedod mums mūsu parādus,” apliecinādams,ka vēlas piedot. Šeit mēs atkal gūstam varenu mierinājumu, jo Tas Kungs mums ir mācījis konkrētu lūgšanu un no tās mēs jaušam, ka Viņš dāvinās mums visiem to, ko mācījis lūgt šai lūgšanā.