01.17. Mārtiņa Lutera Svēto Rakstu apceres katrai dienai, 17. janvāris 

Nedomājiet, ka Es esmu nācis mieru atnest virs zemes; Es neesmu nācis atnest mieru, bet zobenu. Es esmu nācis cilvēku savest naidā ar viņa tēvu un meitu ar viņas māti, un vedeklu ar viņas vīramāti. Un viņa paša māju ļaudis būs cilvēka ienaidnieki. (Mt. 10: 34 – 36)

Visas Vecās Derības cīņas un kari ir līdzībā attēlojuši Evaņģēlija pasludinājumu – šis pasludinājums neizbēgami rada cīņas, nevienprātību, ķildas un troksni. Tādu dzīvi kristiešiem ir nācies dzīvot arī apustuļu un mocekļu laikos, kad kristietībā viss notika vislabākajā veidā. Tas ir svētīgs nemiers, troksnis un cīņas, ko rada Dieva vārds. Šādos brīžos iesākas īsta ticība, un tai arvien nāk līdzi arī vajāšanas un ciešanas – tā ir īsta kristīga cilvēka dzīve.