01.06. Ikvienam – ikdien, ir vajadzīgs Dieva Vārds! 

6.janvāris.

Dažkārt sapņoju par lielo laimi.

Sapņoju būt bagāts, skaists un varens.

Lai ļaudis mani redzētu, mani apbrīnotu

un par mani runātu.

Ne tikai tie, kas dzīvo manā ielā,

bet gan visi, visi cilvēki plašajā pasaulē.

… un mana dzīve man liekas sīka un muļķīga.

Vienmēr dzirdu: tu drīksti, tu nedrīksti;

tev jādara šis, tev jādara tas.

Labprāt no visa tā izbēgu,

bet tie ir murgi.

Tava roka ir stiprāka.

Tava roka mani satur

gan skolā, gan darbā. gan mājās.

Un katrā ziņā tur, kur ir mani sīkie pienākumi.

Ir labi, Kungs, ka tu mani saturi.

Reizēm domāju: neviens mani neredz,

un arī Tu, Kungs, neesi tuvumā, –

kad tumsa pārņem manu istabu

un priekškari aizklāj logu.

Taču es apzinos, cik muļķigi ir pieņemt,

ka Tev vajadzīga gaisma vai apgaismojums,

lai Tu mani saskatītu:

it kā Tev būtu acis kā cilvēkam.

Bet labi vien ir, ka Tu mani redzi.

Kā es varētu dzīvot,

ja Tu mani neuzskatītu,

ja Tavas lielās rokas un Tava mīlestība

mani visur un vienmēr neaptvertu?

139.psalms 9-12

9 Ja man būtu rītausmas spārni un es nolaistos jūras malā, 10 tad arī tur mani vadītu Tava roka un Tava labā roka mani turētu. 11 Ja es teiktu: galīga tumsa lai mani apklāj, un par nakti lai kļūst ap mani gaisma,- 12 tad arī tumsība Tev nebūtu tumša, un nakts Tev spīdētu kā diena, tumsība Tev būtu kā gaisma.