Astotais bauslis 

Astotais bauslis: Tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāku.

Kas tas ir?

Mums būs Dievu bīties un mīlēt, ka savu tuvāku nepatiesi neapmelojam, nenododam, neaprunājam, nedz tam ļaunu slavu ceļam, bet mums būs to aizbildināt, visu labu par to runāt un visas lietas par labu griezt.

106. Ko Dievs sarga ar astoto bausli?

Ar astoto bausli Dievs sargā mūsu tuvākā godu un slavu.

107. Ko Dievs aizliedz astotajā bauslī?

Dievs mums aizliedz teikt ko ļaunu par mūsu tuvāko, ja tas nenotiek pēc Dieva pavēles un pienākuma.

108. Kas ir nepatiesa liecība?

Nepatiesa liecība ir visas mūsu ļaunās sirds domas un runas par mūsu tuvāko, kas varētu kaitēt viņa godam un slavai. Pie tādiem grēkiem pieder:

1. Tiesai vai ierēdņiem nodoti melīgi apvainojumi, iesniegumi, liecības un aizstāvēšana, kā arī netaisns spriedums.

Nepatiesi liecinieki: Sal. pam. 19,5: Nepatiess liecinieks nepaliks nesodīts, un, kas nekautrīgi stāsta saltus melus, neizbēgs sodam.

Uzdevums: Lasi Ap.d. 6,11: viltīgi liecinieki uzstājas pret Stefanu. Netaisns apsūdzētājs: Lasi Mt. 27,12 un Jņ. 18,29-30.

Netaisna likumdošana un netaisnas lietas aizstāvēšana:

Jes. 10,1-2: Bēdas tiem, kas izdod netaisnus un viltīgus likumus, un rakstu pratējiem, kas liek izsludināt savos rakstītos lēmumos kaitīgus tiesiskus noteikumus, lai grozītu tiesu nabagiem un laupītu tiesības manas tautas cietējiem, izmantojot atraitnes un izvazājot bāreņu mantu!

Netaisni soģi:

Sal. pam. 17,15: Kas bezdievi attaisno un taisno nosoda, ir abi negantnieki tā Kunga acīs.

Lk. 23,24: Tad Pilāts nosprieda izpildīt viņu vēlēšanos.

2. Kad runājam par savu tuvāko viltu un meliem, izgaismojam lietu citādāk, nekā tā ir patiesībā, un noklusējam īstenību (tenkošana un apmelošana).

Ef. 4,25: Tāpēc atmetiet melus un runājiet patiesību ikviens ar savu tuvāko, jo mēs savā starpā esam locekļi.

Jņ. 8,44: Jūs esat no sava tēva — velna, un jums gribas piepildīt sava tēva kārības. Viņš no paša sākuma ir bijis slepkava un nestāv patiesībā, jo patiesības nav viņā. Melus runādams, viņš runā pēc savas dabas, jo viņš ir melis un melu tēvs.

Uzdevums: Lasi 2. Ķēn. 5,19-27: Gehaza meli.

3. Kad izpaužam sava tuvākā noslēpumu.

Sal. pam. 11,13: Mēlnesis negribot pats atklāj, ko viņš slepeni zina; bet, kam uzticama sirds, tas to noslēpj.

4. Kad runājam par savu tuvāko ļaunu citiem cilvēkiem.

Jēk. 4,11: Neaprunājiet, brāļi, cits citu; kas savu brāli aprunā vai brāli tiesā, aprunā likumu un tiesā likumu; bet, ja tu likumu tiesā, tad tu neesi likuma darītājs, bet soģis.

Lk. 6,37: Netiesājiet, tad jūs netapsit tiesāti; nepazudiniet, tad jūs netapsit pazudināti; piedodiet, tad jums taps piedots.

5. Kad savā sirdī domājam ļaunu par savu tuvāko.

Cak. 8,17: “Un lai neviens nedomā savā sirdī neko ļaunu pret savu tuvāko, un nemīliet nepareizus zvērestus, jo visu to Es ienīstu!” — saka tas Kungs.

109. Kā astotais bauslis ir jāpielieto praktiski?

Astotais bauslis un tiesības ir jāpielieto tā, lai tie netiktu izmantoti pret nevainīgiem. Tātad patiesības slēpšana, piemēram, tēvijas ienaidnieku vai citu ļaundaru atvairīšanai, nav melošanas grēks, bet to mums pieprasa īsta tuvākā mīlestība. Tāpat arī mūsu pienākums ir paziņot, ja mēs esam uzzinājuši par kādu ļaunu nodomu. Varas iestādēm, vecākiem un citiem savu iespēju robežās ir tiesības un pienākums brīdināt, tiesāt un sodīt pārkāpējus.

Uzdevums: Lasi Jo. 2,4-5 un Ebr. 11,31: Rahaba neteica patiesību Israēla ienaidniekiem; 1. Sam. 20,12-13: Jonatāns apsolīja pastāstīt Dāvidam ļaunos nodomus; Ap.d. 23,12-16: Pāvila māsas dēls paziņoja Pāvilam par jūdu nodomāto slepkavību.

110. Kā mums pienākas runāt par savu tuvāko?

Dievs vēlas, lai mēs vienmēr runājam par savu tuvāko, neliekuļojot un domājot par viņa labumu.

Rom. 12,9: Jūsu mīlestība lai ir neliekuļota. Nīstiet to, kas ļauns, pieķerieties tam, kas labs.

Kol. 4,6: Jūsu runa lai aizvien ir tīkama, ar sāli sālīta, lai jūs zinātu, kā ikvienam atbildēt.

Tas notiek, ja mēs:

1. Aizstāvam savu tuvāko pret meliem, tenkām, kā arī pret nepatiesiem vai pārspīlētiem apvainojumiem.

Sal. pam. 31,8-9: Atdari savu muti par labu tiem, kas paši ir it kā mēmi un savā labā runāt nespēj, un visu to lietas labā, kas ir atstāti! Atdari savu muti, spried taisnu tiesu un atrieb nelaimīgos un nabagus!

Luters: “Ja tu satiec pļāpu, kas tenko un nopaļā otru, tad saki viņam tieši pretī tā, ka viņš nosarkst. Tā daudzi mācās turēt mēli aiz zobiem, kas citādi varētu novest kādu nabaga cilvēku nelabā slavā, no kā viņam būs grūti atbrīvoties. Godu un labu slavu, lūk, ir viegli atņemt, bet ne tik viegli tos atgūt.”

2. Stāstām un pateicamies ar neliekuļotu prātu par sava tuvākā patiesi labajām īpašībām un darbiem.

1. Sam. 19,4: Un Jonatāns runāja labu par Dāvidu, sarunādamies ar savu tēvu Sauļu, un viņš tam sacīja: “Lai ķēniņš tik ļoti neapgrēkojas pret savu kalpu Dāvidu, viņš nav pret tevi grēkojis, bet viņa lielie veikumi ir ļoti lielā mērā nākuši tev par labu.”

3. Ne mazākā mērā neticam ļaunām runām par savu tuvāko, bet cenšamies to saprast pēc iespējas labāk. Mēs piesedzam viņa vājības un kļūdas, aizlūdzam par to, ceram, ka viņš labosies, un paši vienmēr runājam patiesību.

Sal. pam. 14,30: Laba un mierīga sirds ir miesas dzīvība, bet ātrs un kaislīgs prāts ir kā puveši kaulos.

1. Pēt. 4,8: Tad nu topiet sapratīgi un skaidrā prātā, lai jūs varētu Dievu lūgt. Par visām lietām lai jums būtu sirsnīga mīlestība citam pret citu, jo mīlestība apklāj grēku daudzumu.

1. Kor. 13,7: Tā apklāj visu, tā tic visu, tā cer visu, tā panes visu.

Luters: “Sevišķi teicams un cēls ir tāds dabas dotums, ja kāds spēj visu, ko viņš dzird runājam par savu tuvāko — ja vien tas nav patiesi ļauns —, izskaidrot un griezt par labu vai vismaz atstāt netiesātu, tātad darīt pavisam pretēji tām ļaunajām mēlēm, kas visiem spēkiem cenšas atrast ko nosodāmu savā tuvākajā, lai celtu tam neslavu.”

Uzdevums: Lasi Jēk. 3,5-8: mēs ar savu mēli varam izteikt lielu lāstu vai lielu svētību.