II daļa. Artikuli, kuros apskatītas atmestās aplamās paražas, 28.artikuls 

28.artikuls

Par baznīcas varu

Daudz strīdu ir bijis par bīskapu varu, kuros daži ļoti lielā mērā bija sajaukuši baznīcas varu ar zobenu varu. No šīs sajaukšanas ir cēlušies lieli kari un lieli nemieri, kad pāvesti, iedomīgi uz atslēgu varu, ne tikai ieveduši jaunus kultus, ar absolūcijas aizturēšanas tiesībām (reservatio casuum) un niknām ekskomunikācijām ir apgrūtinājuši daudzas sirdis, bet arī uzdrīkstējušies mainīt pasaules valdības un atņemt ķeizariem valsti. Tādu negantību baznīcā jau daudz agrāk ir nosodījuši dievbijīgi un izglītoti cilvēki. Tādēļ mums, lai mierinātu sirdsapziņu, vajadzēja rādīt baznīcas varas atšķirību, un mēs esam mācījuši dieva pavēles dēļ abas bijāties un turēt godā kā dieva vislielākās dāvanas virs zemes.

Bet mēs spriežam tā, ka atslēgu vara jeb bīskapu vara pēc Evaņģēlija ir vara jeb Dieva pavēle sludināt Evaņģēliju, piedot un nepiedot grēkus un pārvaldīt sakramentus. Jo ar šo pavēli Kristus ir izsūtījis apustuļus: „kā Tēvs mani sūtījis, tā es sūtu jūs. Ņemiet Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti, kam jūs tos paturēsit, tiem tie paliks” (Jņ.20:21-23). Un: „Eita pa visu pasauli un pasludiniet Evaņģēliju visai radībai”(Mk. 16:15).

Šī vara tiek izlietota tikai mācīšanai un Evaņģēlija sludināšanai, un sakramentu pasniegšanai, vai daudziem vai vienam, pēc aicinājuma, jo še netiek dotas laicīgas lietas, bet mūžīgas mantas: mūžīgā taisnība, Svētais Gars un mūžīgā dzīvība. Nekas no tā nevar notikt citādi, kā tikai caur vārda un sakramentu pārvaldīšanu, kā saka Pāvils: „Kristus Evaņģēlijs ir Dieva spēks par pestīšanu ikvienam , kas tic (Rom.1:16) Un kad nu baznīcas vara sniedz mūžīgās mantas un darbojas tikai caur vārda sludināšanu, tad tā traucē laicīgo valdību tāpat kā dziedāšanas māksla nekā nekavē valdību, jo laicīgā valdība nodarbojas ar pavisam citām lietām kā Evaņģēlijs. Valdība nesargā dvēseles, bet miesu un laicīgās lietas pret vardarbības izpaudumiem un savalda cilvēkus ar zobenu un miesas sodiem, lai uzturētu pilsonisko taisnīgumu un mieru.

Tāpēc nav jājauc baznīcas vara un laicīgā vara. Baznīcas varai ir savs uzdevums: mācīt Evaņģēliju un pārvaldīt sakramentus. Tā neielaužas svešā amatā, negroza pasaules valsts varas, neatceļ valdību likumus, neatceļ likumu paklausības prasību, neaizkavē tiesiskus lēmumus dažādos pilsoniskos iekārtojumos un ļīgumos, neraksta priekšā valdībām likumus attiecībā uz valsts pārvaldes formu, kā Kristus saka: Man Valstība nav no šī pasaules” (Jņ. 18:36). Tāpat: „Kas mani iecēlis jums par tiesnesi vai mantas dalītāju?”9Lk. 12: 14). Un Pāvils saka: „Mūsu piederība ir debesīs” (Fil. 3:20). Un: „Mūsu ieroči nav miesīgi, bet spēcīgi Dieva priekšā cietokšņu noārdīšanai, kas paceļas pret Dieva atziņu” (II Kor.10:4-5).

Tādā veidā mēs izšķiram vienas un otras varas pienākumus un pavēlam kā vienu, tā otru turēt godā un atzīt , ka abas ir dieva dāvinājums un labdarība.

Ja nu bīskapiem pieder arī laicīgā vara, tad tā viņiem nav kā bīskapiem pēc Evaņģēlija pavēles, bet pēc cilvēku tiesībām, valdnieku un ķeizaru dota viņu laicīgo īpašumu pārvaldīšanai. Bet tās tomēr ir citas funkcijas nekā Evaņģēlija sludināšana.

Tātad – kad tiek spriests par bīskapu tiesisko varu, tad vajag izšķirt viņu laicīgās tiesības pavēlēt un viņu baznīcisko noteikšanu. Ievērojot to, saskaņā ar Evaņģēliju jeb, kā saka, pēc Dieva tiesas (de iure divino) šī noteikšana piekrīt bīskapiem kā bīskapiem, t.i., kā tādiem, kuriem uzdota vārda un sakramentu pārvaldīšana: piedot grēkus, noraidīt Evaņģēlijam pretrunīgu mācību un izslēgt no baznīcas kopības bezdievīgos, kuru bezdievība zināma, ne cilvēcīgajā spēkā, bet ar vārdu vien. Šajās lietās nepieciešamība prasa un tāpat pēc Dieva tiesas draudzēm vajadzīgs viņiem parādīt paklausību, pēc Kristus vārdiem: „Kas jūs klausa, tas klausa mani”(Lk. 10:16)> Bet ja viņi ko māca vai pavēl pret Evaņģēliju, tad draudzēm ir Dieva pavēle, kas aizliedz paklausīt: „Sargieties no viltus praviešiem!” (Mt. 7:15). „Bet ja arī mēs vai kāds eņģelis no debesīm jums sludinātu citu evaņģēliju nekā to, ko esam jums pasludinājuši, lāsts par to!” (Gal.1:8). „Jo mēs nekā nespējam pret patiesību, bet tikai par patiesību” (II Kor.13:8). Un atkal: „Tādēļ es jums rakstu pēc tās pilnvaras, ko Tas Kungs man devis ticības stiprināšanai un ne postīšanai”(II Kor.13:10). Tāpat pavēl arī baznīcas likumi „Par priesteriem” un „Par avīm”. Un Augustīns vēstulē pret Petuliānu (raksta): „Nav jābūt vienis prātis arī ar katoliskajiem bīskapiem, ja tie maldās vai ko māca pret kanoniskajiem Dieva Rakstiem.”

Ja bīskapiem ir vēl kāda cita vara vai noteikšana kādos īpašos zināmos gadījumos, proti, par laulību vai desmito tiesu u.t.t., tad tā viņiem ir pēc cilvēcīgās tiesas. Un kur uz to norīkotie ir nolaidīgi, valdniekiem ir pienākums , pat to negribot, lai uzturētu mieru valstī, izspriest tiesu ar padotajiem.

Bez tam vēl strīdas, vai bīskapiem vai arī mācītājiem ir tiesības noteikt baznīcas ceremonijas un likumus par ēdieniem, svētku dienām, par kalpotāju vai priesteru amata pakāpēm u.t.t.. Tie, kuri atzīst šīs bīskapu tiesības, atsaucas uz Rakstu liecību: „Vēl daudz kas man jums sakāms, bet jūs to tagad vēl nespējat nest. Bet kad nāks Viņš Patiesības Gars, tas jūs vadīs visā patiesībā” (Jņ.16:12-13). Tie atsaucas arī uz apustuļu piemēru, ka tie aizlieguši baudīt nožņaugtu dzīvnieku un asinis (Ap.d.15:20). Tiek aizrādīts uz sabata pārcelšanu Tā Kunga dienā, kas, liekas, būtu pret dekalogu. Nevienu piemēru vairāk nedaudzina kā sabata pārcelšanu. Tik liela vara baznīcai esot dota, ka varējusi noteikt par dekaloga bausli.

Bet mēs šajā jautājumā tā mācām, ka bīskapiem nav nekādas varas, ko noteikt pret Evaņģēliju, kā jau iepriekš rādīts. To pašu atzīst baznīcas likumi (Dist.9)

Bet ir arī pret Svētiem rakstiem ieviest tradīcijas, lai ar to ievērošanu mēs sasniegtu gandarījumu par saviem grēkiem vai pelnītos žēlastību un taisnošanu. Katrā ziņā tas aizskar Kristus nopelna godību, kad par tādām izdarībām iedomājamies sevi taisnot. Bet ir zināms, ka šādas pārliecības dēļ baznīcā tradīcijas ir vairojušās gandrīz līdz bezgalībai, tai pašā laikā nomācot mācību par ticību un ticības taisnību, tāpēc atkārtoti tika ievestas daudzas jaunas svētku dienas, noteikti jauni gavēņi, jaunas ceremonijas, iecelti jauni svētie, jo tādu lietu izgudrotāji domāja ar šiem darbiem nopelnīt sev žēlastību. Tā jau sen ir vairojušies likumi par atlaidēm (indulgencēm), kuru pēdas līdz šim arī redzam šādos gandarījumos.

Tāpat tradīciju izgudrotāji dara pret Dieva pavēli, kad grēku saista ar ēdieniem, dienām un tā uzliek baznīcai bauslības jūgu, it kā kristiešiem taisnošanas iegūšanai būtu nepieciešams tāds kults kas līdzīgs levītiskajam, kura iekārošanu Dievs būtu uzticējis apustuļiem un bīskapiem. Tā jau daži raksta, un arī šķiet, ka pāvesti daļēji ir tikuši maldināti no Mozus bauslības piemēra. No tam nāk tādas nastas, ka esot nāves grēks, ja citiem bez piedauzības svētku dienās strādājot ar rokām, ka nāves grēks esot izlaist kanoniskās lūgšanu stundas, ka zināmi ēdieni apgānot sirdsapziņu, ka gavēņi esot Dievam patīkami darbi, ka absolūcijas aizturēšanas gadījumā grēku cits nevarot piedot, neaizskarot aizturētāja pilnvaras, lai gan paši baznīcas likumi šeit nerunā par grēka aizturēšanu, bet baznīcas soda aizturēšanu.

No kurienes tad bīskapiem ir vara uzlikt draudzēm tādas tradīcijas sirdsapziņas saistīšanai, kad Pēteris aizliedz „uz mācekļu kakla likt jūgu, ko ne mūsu tēvi, ne mēs nespējam panest”(Ap.d. 15:10),kad Pāvils saka, ka viņš lepojas ar tā pilnvarām, ko mums Tas Kungs devis garīgai stiprināšanai un ne postīšanai”(II Kor.10:8, 13:10)? Kāpēc viņi vairo grēkus ar tādām tradīcijām?

Bet tiešām ir skaidras liecības, kas aizliedz uzlikt tādas tradīcijas Dievam par patikšanu vai it kā glābšanai nepieciešamas. Pāvils raksta: „Tāpēc lai neviens jūs netiesā ēdiena vai dzēriena dēļ vai sakarā ar svētkiem, jauno mēnesi vai sabatu”(Kol.2:16). Tāpat: „Ja nu jūs ar Kristu esat nomiruši pasaules pirmspēkiem, ko tad jūs, it kā vēl dzīvodami pasaulē, uzņematies priekšrakstu jūgu, cilvēku baušļus un mācības. Tām gan ir gudrības slava tur, kur ir pašizdomāta dievkalpošana, pašpazemošanās un miesas mērdēšana, bet patiesībā tām nav nekādas vērtības, jo tās dod apmierinājumu vienīgi miesai”(Kol. 2:20-23). Un arī atklāti aizsargā pret tradīcijām: „Šī liecība ir patiesa. Tādēļ atspēko viņus tik asi, lai tie ticībā paliek veseli, nevis pieķeras jūdu pasakām un cilvēku priekšrakstiem, kas novēršas no patiesības”(Tit. 1;13-14).

Kristus saka tiem, kuri pieprasa tradīcijas: „Atstājiet tos! Tie ir akli akliem ceļa rādītāji”(MT.15:14)< un noraida tādu kultu: ”Visi dēsti, ko mans Debesu Tēvs nav dēstījis, tiks izrauti ar saknēm”(Mt.15:13). Ja nu bīskapiem ir vara ar tādām tradīcijām apgrūtināt sirds apziņu, kāpēc tad tik bieži Raksti aizliedz ievest tādas tradīcijas? Kāpēc tā nosauc par dēmonu mācībām (I Tim.4:1)? Vai bez pamata Svētais Gars būtu iepriekš brīdinājis?

Tā kā šādi iekārtojumi, radīti maldīgajā iedomā, it kā būtu nepieciešami taisnošanas iegūšanai, ir pretī Evaņģēlijam, tad nu ir jāpaliek pie tā, ka bīskapam nav atļauts ievest tādus kultus un tos uzspiest kā nepieciešamus. Tiešām, ir nepieciešams saglabāt baznīcā mācību par kristīgo brīvību un ka taisnošanai nav vajadzīgs bauslības jūgs, kā ir rakstīts Vēstulē Galatiešiem: „Svabadībai Kristus mūs atsvabinājis. Tad nu stāviet stipri un neļaujaties atkal iejūgties kalpības jūgā’(Gal.5:1). Ir nepieciešams saglabāt vissvarīgāko Evaņģēlija artikulu, ka mēs iegūstam žēlastību ticībā uz Kristu bez nopelna, nevis ar noteiktu likumu vai dienu ievērošanu vai citiem cilvēku ievestiem kultiem.

Ko tad lai secina par Tā Kunga dienu un līdzīgiem tempļa ritiem? Uz to mēs atbildam, ka bīskapiem un mācītājiem ir atļauts noteikt kārtību, ka draudzē visas lietas norisinātos pienācīgi, bet ne lai ar to mēs žēlastību vai gandarītu par grēkiem, vai apgrūtinātu sirdsapziņu, to turēdami par nepieciešamu kultu, vai arīdzan domātu sevi grēkojam, kad bez piedauzības citiem to neievērotu. Tā Pāvils nokārto, lai (draudzes) sanāksmēs sievas apsedz galvu (Ikor.11:5-6), lai vārda skaidrotājus draudzē uzklausītu pēc kārtas (I Kor.14:27). Tādiem iekārtojumiem pienākas pielāgoties un tos uzturēt mīlestības un miera dēļ tiktāl, lai cits citam nedotu piedauzību, bet lai viss draudzē notiktu pieklājīgi un bez satraukuma (I Kor. 14:40). Bet tikai tādā veidā, lai sirdsapziņa netiktu apgrūtināta, ka turētu to nepieciešamu izglābšanai un domātu, ka grēko, kad bez piedauzības pārkāpj šādus nolikumus, tāpat kā neviens nav teicis, ka sieva grēkotu, būdama sabiedrībā ar neapsegtu galvu, ja tas notiek bez piedauzības.

Tāda pat it Tā Kunga dienas, Lieldienu, Vasarassvētku un līdzīgu svētku un ritu ievērošana. Ja kādi domā, ka baznīcas pavēle sabata vietā noteikusi Tā Kunga dienas ievērošanu kā nepieciešamu, tie ļoti maldās. Raksti ir atcēluši sabatu, jo tie māca, ka pēc tam, kad ir atklājies Evaņģēlijs, drīkst atmest visas Mozus ceremonijas. Un tomēr, kad bija jāievēro noteikta diena, lai ļaudis zinātu, kad vajadzīgs kopā nākt, tad ir skaidrs, ka Baznīcai šajā lietā vajadzēja noteikt Tā Kunga dienu, kas, kā liekas, tā iemesla dēļ vairāk par labu atzīta, lai cilvēkiem būtu kristīgas brīvības piemērs un lai tie zinātu, ka ne sabata , ne arī kādas citas dienas ievērošana nav nepieciešama izglābšanai.

Ir sākušies dīvaini strīdi par bauslības pārgrozīšanu, par Jaunās Derības ceremonijām, par sabata pārcelšanu, kas visi radušies no aplamās pārliecības, ka baznīcā kultam jābūt līdzīgam levītiskajam un ka Kristus uzdevis apustuļiem un bīskapiem izdomāt jaunas ceremonijas, kas būtu nepieciešamas izglābšanai. Šie maldi izplatījušies baznīcā tādēļ, ka ticības taisnība nav mācīta pietiekami skaidri. Citi aizstāv viedokli, ka Tā Kunga dienas svinēšana gan neesot Dieva noteikums, tomēr ievērojama, it kā būtu Dieva noteikums, tie dod priekšrakstus par svētku dienām, ciktāl ir atļauts strādāt. Kas cits ir šāda veida strīdi, ja ne sirdsapziņas valgi? Un lai gan arī mēģina mīkstināt tradīcijas (ejpieivkeia), tomēr nekad tās nevar būt mīkstinātas, kamēr paliek iedomas par to nepieciešamību. Un tās paliek kā nepieciešamība, kur tiek neziņā turēta ticības taisnība un kristīgā brīvība.

Apustuļi ir pavēlējuši atturēties no asinīm un nožņaugtā (Ap.d.15:20-29) – kas tagad to ievēro? Un tomēr tie, kuri to neievēro, negrēko, tāpēc ka paši apustuļi nav gribējuši apgrūtināt sirdsapziņu ar tāda veida pakļautību, bet ir aizlieguši uz laiku piedauzības novēršanai. Katrā ziņā tādu uzskatu gaismā ir jāapsver Evaņģēlija saskanīgā griba.

Diezin vai kādi baznīcas likumi tiek precīzi izpildīti, un daudzus ik dienas neievēro arī tie, kuri aizstāv tradīcijas. Un nevar sirdsapziņai palīdzēt, ja netiek ievērots atvieglinājums, ka mākam tās saglabāt bez iedomas par to nepieciešamību un bez kāda sirdsapziņas aizskāruma, jo arī tradīcijas izzūd.

Bet bīskapi viegli varētu saglabāt pienācīgo paklausību, ja viņi nespiestu turēt tradīcijas, kas nevar tikt ievērotas ar labu sirdsapziņu. Tagad viņi pavēl celibātu, nevienu neuzņem mācītāju amatā, ja neapzvēr, ka nemācīs skaidro Evaņģēlija mācību. Mūsu draudzes neprasa, lai bīskapi, savu godu neievērodami, atjaunotu saticību, ko tomēr labiem mācītājiem pienāktos darīt. Viņas tikai prasa, lai atlaiž netaisnās nastas, kas ir jaunas un pieņemtas pretēji vispārējās baznīcas paradumam. Iespējams, ka sākumā tādiem iekārtojumiem ir bijis nozīmīgs iemesls, kas tomēr vairs neatbilst vēlākajiem laikiem. Bet ir skaidri redzams, ka daži pieņemti arī pārpratumā. Lūk, tādēļ bīskapu laipnībai vajadzētu tagad to darīt vieglāku, jo tāda izmaiņa nesatracina baznīcas vienību. Patiesi daudzas cilvēku tradīcijas ar laiku ir grozītas, kā to rāda paši baznīcas likumi. Bet ja nevar panākt, ka tās tradīcijas, kuras nevar izpildīt bez grēka, atlaiž vaļīgāk, tad mums jāseko apustuliskai regulai, kura nosaka: „Dievam vairāk jāklausa nekā cilvēkiem.”(Ap.d.5:29).

Pēteris aizliedz bīskapiem izturēties kā valdniekiem un piespiest draudzes ar varu (I Pēt.5:3). Tagad necenšas panākt, lai bīskapi piekāptos savā kundzībā, bet to vienu lūdz, lai ļauj Evaņģēliju skaidri sludināt un lai atlaiž vaļīgāk dažas tradīcijas, kuras nav iespējams pildīt bez grēka. Ja nu viņi to nedarītu, lai paši pielūko, kā viņi Dievam atbildēs, ka ar šādu nepiekāpību viņi dod iemeslu baznīcas šķelšanai.