I daļa. Vissvarīgākie ticības artikuli, 21.artikuls 

21.artikuls

Par svēto godināšanu

Par svēto godināšanu mēs mācām, ka svētos var turēt piemiņā, lai ņemtu priekšzīmi no viņu ticības un labiem darbiem, katrs pēc sava aicinājuma, tāpat kā ķeizars karā ar turkiem, tos arā dzenot no tēvijas, var sekot Dāvida piemēram, jo viņi abi ir ķēniņi. Bet Raksti nemāca svētos piesaukt vai meklēt palīdzību no svētajiem, tādēļ ka tie mums norāda Kristu kā vienīgo Vidutāju, Salīdzinātāju, Virspriesteri un Aizbildni (1.Tim.2:5; Rom. 8:34). Viņš ir piesaucams un ir apsolījis uzklausīt mūsu lūgšanas, un šāda kalpošana (resp., kults) visvairāk Viņam patīk, proti, ka Viņu piesaucam visās bēdās un grūtumos:”Un ja kāds krīt grēkā, tad mums ir Aizstāvis Tēva priekšā – Jēzus Kristus, kas ir taisns.” (1.Jņ. 2:1)

Šis ir gandrīz viss mūsu mācības kopsavilkums, kurā var redzēt, ka tur nekā tāda nav, kas nesaskanētu ar Rakstiem vai vispārēju baznīcu, vai Romas baznīcu, kā tas ir zināms no baznīcas tēviem. Kad nu tā ir, tad tie, kuri pieprasa mūsējos uzskatīt par atkritējiem, spriež cietsirdīgi. Visa nevienprātība it tikai par dažām aplamām ieražām, kas bez droša pamatojuma ir iekļuvušas baznīcā. Un ja arī tajās būtu bijusi kāda atšķirība, tomēr bīskapiem gan pienāktos lēnīgums tās ticības apliecības dēļ, kādu nupat atstāstījām, ar mūsējiem paciesties, tādēļ ka pat baznīcas likumi nav tik stingri, lai prasītu visur tās pašas kulta paražas, un nekad arī nav bijušas vienādas visās draudzēs. Pie tam lielāsko daļu veco paražu mēs jo rūpīgi ievērojam. Katrā ziņā tā ir nepatiesa apsūdzība, ka mūsu draudzes atmetot visas cermonijas, visus vecos kultiskos iekārtojumus.

Bet bija jau vispārīga žēlošanās par nelāga ieražām vispār pazītamajos baznīcas ritos. Kad nu tās ar skaidru sirdsapziņu nevarēja atzīt par labām, tad tās ir daļēji pārlabotas.