II daļa. Artikuli, kuros apskatītas atmestās aplamās paražas, 27.artikuls 

27.artikuls

Par mūku solījumiem.

Ko pie mums māca par mūku solījumiem, labāk sapratīsim, ja atcerēsimies, kāds stāvoklis bija klosteros, cik daudz pret likumiem notika katru dienu pašos klosteros. Augustīna laikā bija brīva brāļu savienība. Vēlāk visur izvirtušās disciplīnas dēļ tika izdomāti solījumi, lai ar tādu izgudrotu cietumu atjaunotu disciplīnu.

Ar laiku solījumiem klāt pienāca vēl daudzi citi noteikumi. Un tādi valgi tika uzlikti daudziem pirms likumīgā vecuma pretēji baznīcas likumiem.

Daudzi aiz pārpratuma ir iekļuvuši šai dzīves kārtā, ja arī viņiem nepietrūka gadu, tomēr pietrūka savu spēku novērtējuma. Kas tā bij iepinušies tīklā, tos spieda ar varu palikt, lai gan daži baznīcas likumu labvēlībā varētu tikt atbrīvoti. Un tas vēl vairāk notika jaunavu klosteros kā mūku, kad vājākais dzimums vairāk jāsaudzē. Šī bardzība pirms mūsu laika nepatika daudziem krietniem vīriem, kad viņi redzēja meitenes un pusaudžus iegrūstus klosteros tikai uztura dēļ. Viņi redzēja, cik nelaimīgi šis plāns izdevās, kāda piedauzība no tā rodas, kādus valgus tas uzmeta sirdsapziņai. Viņi skuma, ka tik briesmu pilnās lietās baznīcas likumu autoritāte pilnīgi netiek ievērota un ir nicināta. Pie šiem ļaunumiem vēl klāt nāca aplama iedoma par solījumiem, kas, kā visiem zināms, jau sen patikuši arī pašiem mūkiem, kuri bija mazliet saprātīgāki. Apgalvoja , ka mūku solījumi esot līdzīgi Kristībai, ka ar šo dzīves kārtu izpelnoties grēku piedošanu un taisnošanu Dieva priekšā. Jā, pat pielika klāt vēl vairāk: mūku dzīve ievērojot ne tikai Dieva priekšrakstus (baušļus)., bet arī evaņģēliskos padomus.

Tādējādi tie pārliecināja, ka apņemšanās būt par mūku esot daudz pārāka par Kristību un ka ar mūku dzīves veidu var vairāk izpelnīties nekā ar valdības vīru, mācītāju un tiem līdzīgu dzīves veidu, kur taču pēc Dieva pavēles un ne pēc sagudrotiem reliģiskiem ieskatiem nododas savam amatam. Neko no tā nevar noliegt, jo tas ir redzams viņu grāmatās.

Kas klosteros notika vēlāk? Kādreiz tur bija svētās literatūras un citu baznīcai derīgu zinātņu skolas, no kurienes tika izraudzīti mācītāji un bīskapi. Tagad tas ir citādi. Patiesi nav vērts atstāstīt visiem zināmo. Kādreiz sanāca kopā, lai mācītos, tagad izdomājuši, ka šis dzīves veids iekārtots lai izpelnītos žēlastību un taisnību, jā , pat apgalvo, ka tas ir pilnības stāvoklis un ir pārāks par visiem citiem Dieva iekārtotiem dzīvesveidiem. To pieminam ne naida dēļ, bet lai labāk vaŗētu saprast mūsu mācību par šo lietu.

Pirmkārt, par tiem, kuri noslēdz laulību, mācām, ka visiem, kuri nav spējīgi celibātam, ir atļauts noslēgt laulību, tāpēc ka mūku solījumi nevar atcelt Dieva iekārtojumu un pavēli. Bet Dieva pavēle ir šī: „Bet netiklības novēršanas labā lai katram ir sava sieva, un katrai savs vīrs”( I Kor. &:2). Ne tikai Dieva pavēle, bet arī Dieva radīšana un iekārtojums virza uz laulību tos, kuri bez Dieva īpašas piepūles nav izredzēti celibātam saskaņā ar vārdu: „Nav labi cilvēkam būt vienam”( I Moz. 2:18). Tātad tie negrēko, kuri paklausa šai dieva pavēlei un iekārtojumam.

Ko var tam bilst pretī? Lai kāds cilvēka solījuma saistību cildina, cik vien grib, to tomēr nevarēs panākt, ka solījums atceļ Dieva pavēli. Baznīcas likumi māca, ka jebkādiem solījumiem stāv pāri augstākās tiesības. Cik tad daudz mazāk šādi solījumi iespēj pret Dieva likumiem!

Ja solījumu saistība nedotu nekādu iemeslu, kādēļ tā varētu tikt grozīta, tad arī Romas pāvesti nebūtu atbrīvojuši no solījumiem. Un ja tiešām nav atļauts atcelt cilvēku saistību, cik dabiskāk tas ir ar Dieva likumiem! Bet Romas pāvesti ir sprieduši saprātīgi, ka šajā saistībā ir jāievēro taisnīgums un mērenība. Tāpēc lasām, ka viņi bieži ir atsvaidzinājuši no solījumiem. Katrā ziņā visiem ir zināms gadījums ar Aragonas ķēniņu, kas tika izsaukts ārā no klostera, un netrūkst piemēru arī mūsdienās.

Tālāk, kāpēc mūsu pretinieki pārspīlē solījuma saistību vai ietekmi, kamēr tai pašā laikā klusē par pašu solījumu būtību, proti, ka tas ir pieļauts tikai iespējamā, ka tam jābūt brīvprātīgam, uz paša ierosmi un pārdomāti pieņemti? Bet kā ir cilvēka spēkā ar ierosmi šķīstībai visam mūžam, to zina visi. Un kā dod solījumu pēc pašu ierosmes un apdomīgi? Meitenes un pusaudži, pirms viņi spēj spriest, tiek pierunāti solījuma došanai, dažreiz pat piespiesti. Tāpēc nav pariezi tik nelokāmi pastāvēt uz solījumu saistību, kad visiem ir jāatzīst, ka tas ir pret solījumu būtību, ja ir solīts bez paša ierosmes un neapdomīgi.

Lielākā daļa baznīcas likumu atceļ solījumus, dotus pirms 15. Dzīvības gada, tāpēc ka pirms šī dzīves laika , kā ir redzams, nav tik daudz apdomas, lai varētu nolemt par visu mūžu. Cits baznīcas likums, kas vairāk piekāpjas cilvēka nespējībai, pieliek klāt vēl kādus gadus, proti aizliedz pirms 18. Mūža gada uzņemties solījumus. Kuram no abiem lai paklausām? Lielākai daļai aizbildinājums, kāpēc tie ir atstājuši klosterus – ļoti daudzi solījušies pirms šī vecuma.

Beidzot, kaut arī solījumu pārkāpšana varētu tūdaļ jāseko, ka tādu personu laulība būtu šķirama, jo Augustīns (27. quaest. I. cap. Nuptiarum) noraida šķiršanas vajadzību, un viņam baznīcā ir liela ievērība, pat ja citi vēlāk ir sprieduši savādāk.

Lai gan redzams, ka Dieva pavēle par laulību lielāko daļu atsvabina no mūku solījumiem, tad tomēr mēs minam vēl vienu apsvērumu attiecībā uz šiem solījumiem: tie ir nederīgi kā viss Dieva kults, kas bez Dieva pavēles cilvēku ierīkots un izraudzīts žēlastības pelnīšanai, ir bezdievīgs, kā arī Kristus saka: „Bet velti tie mani godā, sludinādami mācības, kas ir cilvēku likumi.”(Mt. 15:9) Arī Pāvils visur māca, ka taisnība nav meklējama mūsu iekārtojumos un kultos, kas ir cilvēku izdomāti, bet gan ticīgajiem panākama vienīgi caur ticību, ka Dievs pieņem viņus žēlastībā Kristus dēļ.

Bet, ir zināms, ka mūki ir mācījuši, ka viņu reliģiskās izdarības sniedz gandarījumu par grēkiem, izpelna žēlastību un taisnošanu. Kas cits tas ir, kā Kristus goda pazemošana un ticības taisnošanas aptumšošana un noliegšana? Tātad no tā secināms, ka visi šie ieviesušies solījumi bijuši bezdievīgs kults, lūk, tādēļ arī nederīgi. Patiesi, bezdievīgs un pret Dieva pavēli dots solījums nav spēkā! Un nekādā ziņā solījumam nav jābūt netaisnības saitei, kā to arī saka baznīcas likumi.

Pāvils saka: „Jūs esat šķirti no Kristus, ja jūs bauslībā gribat tapt taisni, jūs žēlastību esat pazaudējuši.”Tiešām, tie, kuri caur solījumu grib tikt taisnoti, tiek šķirti no Kristus un atkrīt no Viņa žēlastības. Jo arī tie, kuri mūku solījumiem piešķir taisnošanu, piešķir no pašu darbiem, kas īstā nozīmē attiecas uz Kristus godu.

Katrā ziņā nevar noliegt, ka mūki ir mācījuši taisnošanas un grēku piedošanas iegūšanu ar solījumiem un mūku dzīves ievērošanu, jā, pat izdomājuši vēl aplamākas lietas; ir apgalvojuši, ka spēj citiem patapināt savus darbus. Ja kas nu gribētu to visu naida dēļ daudzināt, cik daudz varētu savākt, par ko ir kauns pašiem mūkiem! Pie tam viņi iestāstījuši ļaudīm, ka viņu reliģiskās izdarības esot kristiešu pilnības stāvoklis. Vai tad tas nenozīmē piešķirt darbiem taisnošanas spēku? Ir liela piedauzība baznīcā likt tautai priekšā neapstrīdamu kultu, kas cilvēku izdomāts un bez Dieva pavēles, un mācīt, ka tāds kults taisno cilvēkus. Ticības taisnība, par ko visvairāk vajadzētu stāstīt baznīcā, tiek aptumšota, kad apbrīnojamās „eņģeļu reliģijas”, nabadzības un pazemības liekuļošana un celibāts apmāna ļaužu acīs.

Tur vēl klāt tiek aptumšotas Dieva pavēles un patiess dievkalpojums, kad ļaudis dzird, ka vienīgi mūki ir pilnības stāvoklī. Tiešām, kristīgā pilnība ir no sirds bīties Dievu un vienmēr atkal uzņem sevī stipru ticību un paļauties Kristus dēļ, ka mums ir žēlsirdīgs Dievs, no Dieva izlūgties un katrā ziņā arī sagaidīt palīdzību it visās kārtojamās lietās saskaņā ar mūsu aicinājumu, tai pašā laikā uz ārieni apzinīgi darīt labus darbus un kalpot savā aicinājumā. Šajās lietās ir patiesā pilnība un īstais dievkalpojums un nevis celibātā, ubagošanā vai ubaga skrandās. Tā tauta iegūst daudz kaitīgu aplamu domu no šīs mūku dzīves nepatiesās slavināšanas. Ja dzird bez mēra slavējot celibātu, tad laulībā jādzīvo ar sirdsapziņas apgrūtinājumu. Ja dzird, ka vienīgi ubagi ir pilnīgi, tad apgrūtinātu sirdsapziņu pārvalda īpašumu un veic saimnieciskus darījumus. Ja dzird, ka evaņģēlija ieteikums ir necelt atmaksas prasību tiesā, tad daži personīgā dzīvē nebaidās atriebties, jo atturēties no atmaksas viņiem it tikai padoms un ne pavēle. Citi, savukārt, jo vairāk maldās, novērtēdami visus pārvaldes iestāžu amatus un visus sabiedriskos pienākumus kā kristiešiem nepiedienīgus un pretrunā ar Evaņģēlija padomu.

Ir lasīts par gadījumiem, kad cilvēki, pamezdami laulību, pamezdami valsts pārvaldes amatu, sevi ieslēguši klosteros. To viņi nosauca par bēgšanu no pasaules un cenšoties pēc dzīves, ar ko izpatikt Dievam, un neredzēja, ka Dievam ir jākalpo tādos uzdevumos, kādus Viņš pats uzticējis, nevis cilvēku izgudrotos iekārtojumos. Tas ir labs un pilnīgs dzīvesveids, kuram ir Dieva apstiprinājums. Par šīm lietām ir nepieciešams cilvēkiem atgādināt.

Jau agrāk Gersons ir nosodījis mūku maldus par pilnību un tā apliecinājis, ka viņa laikā bija jaunums atzīt mūku dzīvi par pilnības stāvokli.

Tik daudz bezdievīgu maldu mācību ietverts mūku solījumos: ka tie taisno, ka tie ir kristīgā pilnība, ka mūki pilda Evaņģēlija padomus un dieva likumus, ka labie darbi viņiem ir pārmēram. Kad nu tas viss ir nepatiesība un tukšība, tad tas padara mūku solījumos veltīgus un nesaistošus.