II daļa. Artikuli, kuros apskatītas atmestās aplamās paražas, 26. artikuls 

26.artikuls

Par atturēšanos no atsevišķiem ēdieniem (gavēšanu)

Agrāk ne tikai vispārīga tautas masu, bet arī draudžu mācītāju pārliecība bija, ka atturēšanās no atsevišķiem ēdieniem un līdzīgas cilvēku ierašas ir derīgi darbi žēlastības nopelnīšanai un gandarījumam par grēkiem. Ka tā domāja pasaule, tas ir redzams no tā, ka ik dienas radās jaunas ceremonijas, jauni iekārtojumi, jaunas svētku dienas, jauni gavēņi , un mācīti vīri baznīcās noteica šos darbus par nepieciešamu kalpošanu žēlastības nopelnīšanai un dedzīgi biedināja (ļaužu) sirdsapziņu, ja tos neievērotu. No tādas pārliecināšanas par šo paražu baznīcā ir ieviesies daudz ļaunuma.

Pirmkārt, ir aptumšota mācība par žēlastību un ticības taisnību, kura ir vissvarīgākā Evaņģēlija daļa un kuru vajag visvairāk izcelt un parādīt baznīcā, lai Kristus nopelnu labi atzītu un ticību, kura tic grēku piedošanai Kristus dēļ, nostādītu tālu pāri darbiem un visām kulta paražām. Tāpēc arī Pāvils šo mācību visvairāk uzsver un atmet Mozus likumu un cilvēku tradīcijas, lai rādītu , ka kristieša taisnība ir pavisam kas cits, nekā tāda veida darbu, proti, ka tā ir ticība, kas tic mūsu pieņemšanai žēlastībā Kristus dēļ. Bet šī Pāvila mācība visa ir cilvēku tradīciju nomākta, kas radījušas maldīgu ieskatu, ka ar atturēšanos no atsevišķiem ēdieniem un tamlīdzīgām kultiskām paražām ir jānopelna žēlastība un taisnība. Pie grēksūdzes nemaz netika pieminēts par ticību, bet tikai uzdoti šādi gandarījuma darbi, tātad tajos domāja pastāvam it visa grēku nožēlu.

Otrkārt, šādas tradīcijas aptumšo Dieva pavēles, jo tādas tradīcijas tiek daudz vairāk cieņā turētas kā Dieva pavēles. Viss kristīgums tika uzskatīts kā noteikto svinamo dienu, kultisko paražu, gavēņu un apģērbu ievērošana. Šī ievērošana sagādāja viscienījamākos goda nosaukumus, tāpēc ka tā esot garīga dzīve un pilnīga dzīve. Turpretī Dieva pavēles pēc aicinājuma kādā dzīves kārtā neieguva nekādu cildinājumu, proti, ka tēvs audzina dzimtas atvases, ka māte dzemdē, ka valdnieks pārvalda valsts lietas. Šis vis tika uzskatīts par pasaulīgiem un nepilnīgiem darbiem un daudz mazvērtīgākiem nekā nozīmīgās tradīciju ievērošanas. Un šie maldi ļoti nomocīja dievbijīgās sirdis, kas cieta, ka ir noliktas nepilnīgā dzīves veidā, kā laulībā , valsts amatos vai kādās citās pilsoniskās funkcijās un apbrīnoja mūkus un tiem līdzīgos, aplami domādamas viņu centību Dievam esam patīkamāku.

Treškārt, šīs tradīcijas uzlika lielus apgrūtinājumus cilvēku sirdsapziņai, jo nebija iespējams ievērot visas tradīcijas, un tomēr ļaudis domāja, ka to izpildīšana ir nepieciešams kults. Gersons raksta, ka daudzi krituši izmisumā un daži izdarījuši pašnāvību, tāpēc ka izjuta sevi nespējīgus piepildīt šīs tradīcijas un tai laikā neko nedzirdēja par ticības taisnību un žēlastību. Mēs redzam summistus un citus teologus, šīs tradīcijas apkopojot, un epieikiešus, pūloties, lai atvieglinātu sirds apziņu, tomēr pietiekami to neiespējot, bet tādā tradīciju apkopošanā tie bija tik ļoti nodarbināti skolās un sanāksmēs, tā ka neatlika laiks nodarboties ar Svētiem Rakstiem un meklēt derīgāku mācību par ticību, par Kristus Krustu, par cerību, par pilsonisko lietu vērtību, par sirdsapziņas mierinājumu lielos kārdinājumos. Tāpēc Gersons un arī citi teologi gauži žēlojušies, jo šo tradīciju strīdu dēļ tiekot aizkavēti, ka nevarot iedziļināties labāka veida mācībās. Arī Augustīns aizliedz sirdis apgrūtināt ar tāda veida tradīcijām un saprātīgi pamāca Januāriju, ka tas ir vienalga, vai tās tur vai nē. Tiešām, tā viņš ir teicis.

Lūk, tādēļ nav jādomā, ka mēs šo lietu esam nepārdomāti aizskāruši vai aiz naida pret bīskapiem, kā daži mūs tur aizdomās. Bija liela nepieciešamība pamācīt draudzes par šiem maldiem, kas cēlušies no aplam izprastām tradīcijām, jo taču Evaņģēlijs skubina baznīcu centīgi nodarboties ar mācību par žēlastību un ticības taisnību, kas tomēr nevar tikt izprasta, ja cilvēki domā pelnīties žēlastību, kas tomēr nevar tikt izprasta, ja cilvēki domā pelnīties žēlastību ar pašuzņemtu likumu pildīšanu.

Tā, īsi sakot, mēs esam mācījuši, ka ar cilvēku tradīciju ievērošanu nevar nopelnīt žēlastību vai gandarīt par grēkiem un tikt taisnoti. Lūk, tādēļ nav jādomā, ka tāda veida tradīciju ievērošana ir kāds nepieciešams dievkalpojums. Mēs pieliekam klāt liecības no Rakstiem: Kristus Mt. 15:1-9 aizstāv apustuļus, kad tie nav ievērojuši vispār pieņemtu tradīciju, kur tomēr, kā bij redzams, lieta grozījās ap kaut ko vidēju starp atļauju un neatļauju, kā tas ir ar bauslības neteiktām mazgāšanām. Un turklāt Viņš saka: „Bet velti tie mani godā, sludinādami mācības, kas ir cilvēku likumi”(9.p.) Tātad Viņš nepieprasa nevajadzīgu kultu. Mazliet tālāk Viņš vēl piebilst: „Kas mutē ieiet, nesagāna cilvēku”(11.p). Tāpat saka Pāvils: „Jo Dieva valstība nav ēšana un dzeršana” (Rom.14:17). „Tāpēc lai neviens jūs netiesā ēdienu un dzērienu dēļ vai sakarā ar svētkiem, jauno mēnesi vai sabatu”(Kol. 2:16). Tāpat: „Ja nu jūs ar Kristu esat miruši pasaules pirmspēkiem, ko tad jūs, it kā vēl dzīvodami pasaulē, uzņematies priekšrakstu jūgu, cilvēku baušļus un mācības kā, piemēram: Tev nebūs aizskart, tev nebūs baudīt , tev nebūs pieskarties!” (kol.2:20-21) Un Pēteris saka: „Ko jūs tagad Dievu kārdināt, uz mācekļu kakla likdami jūgu, ko ne mūsu tēvi, ne mēs spējam panest? Bet mēs ticam, ka ar mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastību tiksim pestīti, tāpat kā viņi”(Ap.d. 15:10-11) Še Pēteris aizliedz apgrūtināt sirdsapziņu ar daudziem ritiem, vai nu Mozus, vai citu iekārtotiem. Un I Tim.4:1-3 nosauc tādus ēdienus vai laulības aizliegumus par dēmonu mācību, jo tā ir sacenšanās ar Evaņģēliju – tādu darbu uzlikšana vai darīšana, ar ko sev pelnīties žēlastību, esot pārliecībā, ka bez tāda kulta nevarētu parādīties kristīgā taisnība.

Pretinieki pārmet, ka mēs atmetot disciplīnu un miesas mērdēšanu, tāpat Joviniāns. Bet patiesībā mūsu rakstos lieta atklājas pavisam citāda. Proti, mēs vienmēr esam mācījuši par krustu, ka kristiešiem vajag panest pārbaudījumus. Tā ir patiesā, nopietnā un neliekuļotā miesas nonāvēšana, ka topam pakļauti ciešanām dažādos pārbaudījumos un ar Kristu krustā sisti.

Tāpat mēs mācām, ka ikvienam kristietim vajadzīga miesas disciplīna, kā sevi ar ķermeņa vingrinājumiem un darbu kā attīstīt un savaldīt, lai negausība un bezdarbība nekairinātu uz grēkošanu, bet nevis tāpēc, lai ar tādiem vingrinājumiem izpelnītos piedošanu vai gandarītu par grēkiem. Un ar tādu ķermeņa disciplīnu vajag vienmēr centīgi nodarboties, ne tikai kādreiz vai atsevišķās noteiktās dienās; Kā Kristus pavēl: ”Bet sargaities, ka jūsu sirdis netop apgrūtinātas ar vīna skurbumu un reibumu”(Lk.21:34) Tāpat: „Bet šī (dēmonu) suga neiziet citādi, ka vien ar lūgšanas un gavēšanas palīdzību”(Mt. 17:21) Un Pāvils saka: „Bet es norūdu un kalpinu savu miesu, lai, citiem sludinādams, pats nekļūstu atmetams” (I Kor.8:27). Te viņš skaidri rāda, ka netādēļ viņš savalda miesu, lai ar tādu disciplīnu izpelnītos grēku piedošanu, bet lai ķermenis būtu paklausīgs un derīgs garīgām lietām un pienākumu pildīšanai saskaņā ar viņa aicinājumu. Tātad netiek atmesta pati gavēšana, bet tradīcijas, kas dod priekšrakstus par noteiktām dienām un noteiktiem ēdieniem reizē ar sirdsapziņas apgrūtinājumu, it kā tāda veida darbi būtu nepieciešams dievkalpojums.

Tomēr pie mums ir saglabāts vairums tradīciju, kā lekciju rinda misē, svētku dienas u.t.t. ar mērķi, lai baznīcā viss noritētu kārtīgi. Bet mēs pie tam pamācam ļaudis, ka tāds kults nevienu netaisno Dieva priekšā un nav jāuzskata par grēku, ja tādas lietas bez piedauzības top palaistas arī garām. Šāda brīvība cilvēku ievestajos ritos nebij sveša baznīcas tēviem. Proti: Austrumu Baznīcā Lieldienas tika svinētas citā laikā kā Romā, un kad šīs atšķirības dēļ romieši apsūdzēja Autrumu baznīcu atšķeltībā, tad citi viņiem aizrādīja, ka tādām paražām nav jābūt visur vienādām. Un Irenejs saka: „Gavēņu laiku atšķirības neārda saskaņu ticībā.” Tāpat pāvests Gregors I raksta (Decretum Gratiani, Dist. 12.cap.10), ka tādas atšķirības nebojā baznīcas vienību. Un Kassiodora Baznīcas vēsturē „Historia Tripartita” Lib.IX savākti daudzi atšķirīgu ritu piemēri un tur lasāmi šādi vārdi: „Apustuļu nodoms nav bijis noteikt svētku dienas, bet sludināt labu saskaņu un dievbijību.”