II daļa. Artikuli, kuros apskatītas atmestās aplamās paražas, 24.artikuls 

24.artikuls

Par misi (Sv.Vakarēdiena dievkalpojumu)

Nepatiesi tiek apsūdzētas mūsu draudzes, ka viņas pavisam atmetot misi. Katrā ziņā mise pie mums top paturēta un celebrēta ar visu godbijību. Tiek saglabāts gandrīz it visas parastās ceremonijas, izņemot vienīgi, ka vietām latīniskām dziesmām klāt nākušas vāciskās, kas pievienotas, lai ļaudis pamācītu. Patiesi, ceremoniju sevišķs uzdevums ir pamācīt nepratējus. Ne tikai Pāvils pavēl lietot draudzē saprotamu valodu (I Kor.14:2-4), bet tā to prasa arī cilvēka daba. – Ļaudis pie mums ir pieraduši, ka sakramentu kopīgi bauda tikai tādi, kuri uz to ir sagatavojušies, un tas tikai pavairo godbijību un reliģisko ceremoniju svētu turēšanu. Neviens netop pielaists, ja iepriekš nav pārbaudīts un uzklausīts. Ļaudis tiek arī mācīti par sakramenta cienīgu lietošanu, un cik daudz iepriecinājuma tas atnes baiļu pilnām sirdīm, lai tad mācās ticēt Dievam un visu labu no Dieva sagaidīt un izlūgties. Tāds dievkalpojums Dievam patīkams, tāda sakramenta saņemšana vairo godbijību pret Dievu. Tātad nav tā, ka pie mūsu pretiniekiem mise notiktu ar lielāku reliģiozitāti kā pie mums.

Bet ir gan zināms, cik ļoti visi goda vīri jau ilgi par to ir atklāti žēlojušies un it kā lielās žēlabās, ka mises, tiek nekrietni apgānītas (resp., profanizētas) un turētas peļņas dēļ. Katrā ziņā tas nav noslēpums, ka šis negodīgais paradums – mises celebrēt par naudu vai atalgojumu – plaši izplatījies visās baznīcās un ka tādu ir daudz, kas pretēji (baznīcas) likumiem tā celebrē. Bet Pāvils nopietni brīdina tādus, kas necienīgi izturas pie Euharistijas, kad viņš saka: „Tad nu, kas necienīgi ēd šo maizi vai dzer Tā Kunga biķeri, tas būs noziedzies pret tā Kunga miesu un asinīm”(I Kor.11:27) Kad nu mūsu mācītāji par šo grēku tika pamācīti, tad pie mums atmeta privātās mises, jo gandrīz visas privātās mises notika ienākuma dēļ.

Šie negodīgie paradumi nebija nezināmi arī bīskapiem, un ja viņi tos pie laika būtu novērsuši, tad tagad būtu mazāk nesaskaņu. Viņu agrākās liekulīgās klusu ciešanas dēļ daudzi netikumi ir ieviesušies baznīcā. Tagad pārāk vēlu viņi sāk žēloties par baznīcas nelaimēm, lai gan šim nemieram nekur citur nav cēloņa, kā tajās nelietībās, kas bija tik acīmredzamas, ka vairs nebija paciešamas.(Tagad) ir parādījušās lielas nesaskaņas par misi, par sakramentu. Varbūt tādēļ pasaule dabūs ciest sodu par tik ilgu profanizāciju, ka tie, kuri spēja un kuriem vajadzēja to labot, tik daudzās paaudzēs ir baznīcā to pieļāvusi. Tiešām, dekalogā stāv rakstīts: „Tas Kungs neatstās nesodītu, kas Viņa Vārdu nelietīgi valkā” (II Moz.20:7) Bet no pasaules iesākuma neviena dievišķa lieta nekad tā nav lietota ienākuma gūšanai kā mise.

Te nāk klāt vēl tā mācība, kas pavairo privātās mises līdz bezgalībai, proti, ka Kristus ar savām ciešanām ir atlīdzinājis tikai par iedzimto grēku, un iekārtojis misi, kurā notiek piedošanas sniegšana par katras dienas pārkāpumiem, tiklab nāves grēkiem, kā piedodamiem. Vēl ir izplatītas aplamas iedomas, ka noturēta mise ir dzīvu un mirušu grēku izdzēsējs darbs pēc darītā darba kā tāda (ex oper operato). Turklāt sāka iztirzāt, vai viena (kopīga) mise, noturēta priekš daudziem, ir tikpat darbīga kā katram sava. Šāda prātošana rezultātā radīja bezgalīgi lielu misu daudzumu.

Par šādām aplamām iedomām mūsējie ir aizrādījuši, ka tās nesaietas ar Svētajiem Rakstiem un aizskar Kristus ciešanu godu. Jo Kristus ciešanas ir bijušas upuris un gandarījums ne tikai par iedzimto grēku, bet par visiem citiem grēkiem, kā ir rakstīts Vēstulē ebrejiem: „Mēs esam ar Jēzus Kristus miesas upuri padarīti svēti pavisam. Jo ar vienu upuri Viņš uz visiem laikiem ir padarījis pilnīgus tos, kas tiek darīti svēti”(Ebr.10:10-14).

Tāpat Raksti mūs māca, ka Dieva priekšā topam taisnoti caur ticību uz Kristu, kad ticam, ka grēki tiek atlaisti Kristus dēļ. Ja nu mise izdeldē dzīvo un mirušo grēkus „pēc darītā darba kā tāda” (ex opere operato), tad taisnošana notiek darbību un ne caur ticību, bet to nepieļauj Raksti.

Bet Kristus pavēl: „To darait , mani pieminēdami!”(Lūk.22:19). Lūk, tādēļ mise ir iekārtota, lai tie, kuri bauda sakramentu, ticībā pieminētu, kādas labdarības viņi saņem caur Kristu, un tā iedrošinātu un iepriecinātu baiļu pilno sirdi. Jo pieminēt Kristu nozīmē pieminēt Viņa labdarības un sajust, ka tās tiešām mums ir dotas. Nepietiek pieminēt pašu notikumu, jo arī jūdi un bezdievīgie to var pieminēt. Īsi sakot, tādēļ ir noturama mise, lai sakraments tiktu pasniegts tiem, kuriem rūp iepriecinājums, kā to saka Ambrozijs: „Tāpēc ka vienmēr grēkoju, vienmēr man ir vajadzīga dziedināšana.”

Bet kad mise ir tāda mūsu dziedinoša sakramenta baudīšana, tad pie mums tiek noturēta viena mise ik svētdienas un arī citās dienās, ja ir kādi, kas vēlētos baudīt sakramentu, un kur sakraments tiek pasniegts tiem, kas to izlūdzas. Un tā nav nekāda jauna paraša baznīcā, jo sentēvi pirms Gregora nepiemin privātās mises, bieži runājot par kopīgām misēm. Hrizostoms raksta: „Katru dienu priesteris stāv pie altāra, citus pieņemdams pie Svētā mielasta, citus atturēdams.” Arī agrīnās baznīcas likumos skaidri redzams, ka viens vien priesteris ir turējis misi, bet pārējie prezbiteri un diakoni ir saņēmuši Tā Kunga miesu. Tiešām, tādi ir Nīkajas koncila lēmumi vārdi: „Pēc kārtas lai saņem Svēto mielastu, pēc prezbiteriem arī diakoni no bīskapa vai prezbitera. Un Pāvils par Svēto mielastu pavēl, lai cits uz citu gaida, lai notiek kopīga piedalīšanās (I Kor.11:13).”

Īsi sakot, tā kā pie mums mise pēc sena baznīcas parauga, pēc Svētajiem Rakstiem un baznīcas tēviem, tad esam pārliecināti, ka to nevar nopelt, visvairāk tādēļ, ka atklātās ceremonijas (dievkalpojumi) pa lielai daļai saglabājušās līdzīgā veidā. Tikai misu skaits nav vienāds, ko visvairāk izplatītās un acīm redzami aplamās paražas dēļ katrā ziņā bija ļoti nepieciešami samazināt. Jo kādreiz pat visvairāk apmeklētajās baznīcās nenotika ikdienišķā mise, kā to apliecina „Historia Tripartita” 9.grāmatas 38,nodaļa: „Bet atkal Aleksandrijā ceturtajā un sestajā svētku dienā (t.i. trešdienā un piektdienā) tiek lasīti Svētie Raksti un mācītāji tos izskaidro un viss dievkalpojums notiek bez svinīgās dievgalda pasniegšanas paražas.”