II daļa. Artikuli, kuros apskatītas atmestās aplamās paražas, 23.artikuls 

23.artikuls

Par priesteru laulību

Ir bijusi vispārīga žēlošanās par priesteru ļaunām priekšzīmēm. Kuri nav (seksuāli) savaldījušies. Šī iemesla dēļ arī pāvests Pijs esot teicis, ka esot gan bijusi vajadzība, kādēļ priesteriem laulība jāaizliedz, bet esot vēl daudz lielāka vajadzība to atkal atļaut. Proti, tā raksta Platina. Kad nu, īsi sakot, mūsu priesteri gribēja sargāties no tādām piedauzībām, viņi apprecējās un tā mācīja, ka arī viņiem atļauts noslēgt laulību: pirmkārt, tāpēc ka Pāvils saka: „Netiklības novēršanas labā lai katram ir sava sieva”(I Kor.7:2). Tāpat: „Jo labāk ir iedoties laulībā nekā kaist kārībā.”(I Kor.7:9). Otrkārt, tāpēc ka Kristus saka: „Visi nespēj saprast šo vārdu. (Mt.19:11), kur Viņš māca, ka visi cilvēki nav spējīgi celibātam, tāpēc ka Dievs radījis cilvēku bērnu radīšanai: „Vīrieti un sievieti Viņš radīja, un Dievs tos svētīja un sacīja viņiem: augļojieties un vairojieties!” (Moz. 1:27-28). Un tas nav cilvēka spēkā – bez īpašas Dieva dāvanas un žēlastības darba grozīt radīšanu. Tādēļ, kuri nav spējīgi celibātam, tiem vajag noslēgt laulību. Jo Dieva uzdevumu un Dieva kārtību nespēj iznīcināt nekāds cilvēku likums, nekāds solījums. Šo iemeslu dēļ mūsu priesteri māca, ka viņiem brīv ņemt sievu.

Ir arī zināms, ka baznīcā agrāko laiku priesteri bijuši precējušies, jo arī Pāvils saka: „Bīskapam pienākas būt nepeļamam, vienas sievas vīram’(I Tim.3:2) Un Vācijā tikai pirms kādiem 400 gadiem ar varu piespieda priesterus celibātam, un tie tik ļoti tam pretī turējās, ka Maincas arhibīskapu, kad tas publicēja Romas pāvest edikti šajā lietā, saniknotie priesteri dumpī gandrīz nospieda. Un šī lieta tika veikta tik despotiski, ka aizliedza ne vien turpmākās laulības, bet arī pastāvošās izšķīra, pretēji visiem Dieva un cilvēku likumiem un pretī arī pašiem agrākajiem baznīcas likumiem, kurus izdevuši ne vien pāvesti, bet arī nozīmīgas sinodes.

Pasaulei novecojot, pamazām cilvēka daba kļūst vājāka, un tādēļ piederas rūpēties, lai Vācijā neielaužas vēl vairāk netikumu. Vēl Dievs ir iekārtojis laulību, lai tā būtu dziedniecības līdzeklis cilvēku vājībai. Paši baznīcas likumi nosaka, ka dažreiz vēlākos laikos cilvēku vājības dēļ jāatvieglina senā stingrība, kādēļ it ļoti vēlams, lai tas notiktu arī šajā lietā. Acīm redzot, draudzēm beidzot pietrūks mācītāju, ja vēl ilgāk tiks aizliegta laulība.

Lai gan pastāv Dieva pavēle, lai gan ir zināma senā baznīcas kārtība, lai gan nešķīstais celibāts rada visvairāk piedauzību, laulības pārkāpšanu un citu negantību, kas izpelnījušās krietnu valdību nosodījumus, tad tiešām ir jābrīnās, ka nevienā lietā netiek parādīta lielāka bardzība, kā pret priesteru laulību. Likumi visās labi iekārtotās valstīs, pat pie pagāniem, ir parādījuši laulībai vislielākos pagodinājumus. Bet tagad mācītāji top spīdzināti un turklāt ar sodiem, kas attiecināmi uz nāves grēkiem, pretēji baznīcas likumu gribai, nekāda cita iemesla dēļ, kā vienīgi viņu laulības dēļ. Pāvils to nosauc par dēmonu mācību, kas aizliedz iestāties laulībā (I Tim.4:1,3). To tagad var viegli saprast, ka tā ir dēmonu mācība, kas ar tādiem sodiem aizstāv laulības aizliegumu.

Bet kā neviens cilvēku likums nevar atcelt Dieva pavēli, tā arī klostera solījums nevar atcelt Dieva pavēli. Tāpēc arī Ciprians dod padomu, lai sievietes, kuras nespēj pasargāt apsolīto nevainību, stājas laulībā. Šie ir viņa vārdi pirmajā vēstuļu grāmatā11.vēstulē: „Bet ja tās negrib vai arī nevar būt izturīgas, tad ir labāk, ka tās dodas laulībā nekā savu iekāru dēļ iekrīt kā ugunī. Tā ka tiešām nedod nekādu apgrēcību brāļiem un māsām.”

Likumi parāda zināmu mērenību pret tādiem, kuri pirms noteiktā vecuma devuši klostera solījumu, kā tas arī parast līdz šim ir noticis.