II daļa. Artikuli, kuros apskatītas atmestās aplamās paražas, 22.artikuls 

Kad nu mūsu draudzes neatšķiras nevienā ticības artikulā no vispārējās baznīcas un tikai atmet dažas apmalas paražas, kas ir jaunas un ir pretī baznīcas likumu garam, un laika gaitā aplami ieviesušās, tad mēs lūdzam, lai ķeizariskās majestāte iecietīgi uzklausa ne vien to, kas ir grozīts, bet arī kādi bijuši iemesli, kāpēc ļaudis nav spiežami pretēji viņu sirdsapziņai ievērot tādas nepareizas paražas. Lai ķeizariskā majestāte netic tiem, kuri, gribēdami pret mums sacelt cilvēku naidu, izplata ļaudīs dīvainus apmelojumus. Šādā veidā uzbudinādami krietnu vīru sirdis, jau no paša sākuma viņi ir panākuši šo sašķeltību un tādā pat veidā pūlas palielināt nesaskaņas. Tiešām, ķeizariskā majestāte nopratīs, ka gan mūsu mācība, gan ceremoniju veids ir panesmāks, nekā to apraksta kādi mums naidīgi, ļaunprātīgi cilvēki. Bet patiesību jau nedabū zināt no ļaužu valodām un ienaidnieku zākāšanās. Vienīgi ir viegli saprotams tas, ka nekas tā nepalīdz ceremoniju cienīguma saglabāšanai un godbijības un dievbijības veicināšanai tautā, kā, ja ceremonijas baznīcā notiktu pēc iedibinātās paražas.

22.artikuls

Par abiem Svētā Vakarēdiena veidiem

Tā Kunga mielastā draudzes locekļiem pasniedz sakramentu abos veidos, tāpēc ka šādai kārtībai ir Kunga pavēle: „Dzeriet visi no tā!”(Mt.26:27) Še Kristus skaidri ir noteicis par biķeri, lai visi no tā dzer. Un lai neviens nevarētu atrunāties, ka tas attiecas tikai uz priesteriem, tad Pāvils, rakstīdams korintiešiem, sniedz piemēru, no kura skaidri redzams, ka visa draudze saņēmusi sakramentu abos veidos (I Kor. 11:26). Un šis paradums ilgu laiku pastāvējis baznīcā, un nav droši zināms, kad un no kā tas vispirms pārveidots, lai gan kardināls Nikolajs no Kūzas min laiku, kad tas ticis apstiprināts. Cipriāns vairākās vietās apliecina, ka Kristus asinis ir sniegtas draudzes locekļiem. Tāpat apliecina Hieromīns, kurš saka: ”Priesteri izdala Sv.Vakarēdienu un pasniedz draudzes locekļiem Kristus asinis”. Jā , pat pāvest Gelazijs pavēl nesadalīt sakramentu, t.i., neatraut tā vienu daļu (Dist. 2. De consecratione, cap. Comperimus). Un tā paradums rīkoties citādi nav īpaši vecs. Bet ir skaidrs, ka tāds paradums ievests pretēji Dieva pavēlēm, nav pieņemams, kā liecina baznīcas likumi (Dist.8. cap. Veritate un tālākie). Tā tad šis paradums ir pieņemts ne vien pretēji rakstiem, bet arī pretēji agrīnās baznīcas likumiem un tās rīcībai. Lūk, tādēļ, ja kādi grib labāk saņemt sakramentu abos veidos, tie nav apspiežami, lai, apgrūtinot sirds apziņu, rīkotos citādi. Un tādēļ ka sakramenta dalīšana nesaderas ar Kristus iestādījumu, pie mums arī atmet procesiju, kāda līdz šim parasta.