I daļa. Vissvarīgākie ticības artikuli, 20.artikuls 

20.artikuls

Par ticību un labajiem darbiem

Mēs tiekam nepatiesi apvainoti, ka aizliedzot labos darbus. Mūsu redzamākie darbi par desmit baušļiem un citi ar līdzīgu saturu apliecina: mēs esam lietderīgi mācījušipar visām dzīves kārtām un pienākumiem, kādas kārtas, kādi darbi jebkurā aicinājumā ir Dievam patīkami. Par šīm lietāmgan dažkārt garīgie vadītāji ir pārāk maz mācījuši, tikai bērnišķīgus un ne nepieciešamus darbus neatlaidīgi prasīdami, kā nolitas svētku dienas, noteiktus gavēņus, dažādasbrālības, svētceļjumus, svēto godināšanu, rožu kroni , mūku dzīvi un tiemlīdzīgus, Arī mūsu pretinieki pamācīti jau iratradinājušies šos nederīgos darbus tā cildināt kā kādreiz. Bez visa cita ir arī sākuši pieminēt ticību, par ko agrāk bija apbrīnojams klusums. Tagad mūsmāca, ka netopam taisnoti tikai caur darbiem vien,saista kopā ticību un darbus un saka, ka topam taisnoti caur ticību un darbiem. Šī mācība ir panesamāka par pirmo un var atnest vairāk mierinājuma kā viņu vecā mācība

Kad nu mācība par ticību, kurai vajadzēja baznīcā būt vissvarīgākai, tik ilgu laiku bija palikusi nezināma, tā kā tiešām visiem ir jāliecina, ka par ticības taisnību sprediķos bija visdziļākais klusums, ka ne vārdiņa nedabūja dzirdēt, bet baznīcā cilāja tikai mācību par darbiem, tad mēs savas draudzes par ticību tā esam mācījuši:

Vispirms jau tas, ka mūsu darbi nevar mūs salīdzināt ar Dievu,nedz mums nopelnīt grēku piedošanu un žēlastību, bet ka to panākam tikai caur ticību, ticēdami, ka tiekam pieņemt žēlastībā Kristus dēļ, kurš vienīgais ir nolikts par vidutāju un salīdzināšanas upuri, caur ko tēvs samierinās ar mums. Ja nu kāds iedomājies ar darbiem sev nopelnīt žēlastību, tāds nicina Kristus nopelnu žēlastību un bez Kristus, pats saviem cilvēcīgiem spēkiem, meklē ceļu pie dieva, kaut gan Kristus ir sacījis parsevi: „Es esmu Ceļš, Patiesība un Dzīvība!’(Jņ.14:6).

Šī mācība par ticību it visur Pāvila vēstulēs iztirzāta, kā tas ir EF.2:8-9: „Jo no žēlastības jūs esat pestīti ticībā un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana, ne ar darbiem, lai neviens nelielītos.”

Un lai neviens mums nesaka, ka mēs būtu izgudrojuši jaunu Pāvila izskaidrojumu; par visiem šiem jautājumiem ir baznīcas tēvu liecības. Tā Augustīns daudzos rakstos aizstāv žēlastību un ticības taisnību pret darbu nopelniem. Un līdzīgi māca Ambrozijs darbā „Par tautu aicināšanu”un citur. Tā, proti, „Par tautu aicināšanu” viņš saka: „Atpirkšana ar Kristus asinīm kļūtu nevērtīga un par labu Dieva žēlastībai neatkāptos arī cilvēku darbu sevišķās priekšrocības (prerogatīvās), ja taisnošana , kas notiek žēlastībā, būtu panākama ar papriekšu ejošiem nopelniem, tā ka tā nebūtu vairs Dāvinātāja balva, bet darbinieka alga.”

Lai gan šo mācību nesaprašas nievā, tomēr dievbijīgie un biklie samana, ka tā dod sirdsapziņai jo lielu mierinājumu, tāpēc ka mierīgu sirdsapziņu nevar atgūt ne ar kādiem darbiem, bet tikai ticībā, kad droši paliek pie tā, ka Kristus dēļ Dievs ir mums labvēlīgs, kā arī Pāvils māca: „Tad nu mums, ticībā taisnotiem, ir miers ar Dievu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu”(Rom.5:1). Visa šī mācība ievēro šo izbiedētās sirdsapziņas cīnīšos, un to nevar saprast, ja nezin šo cīnīšanos. Tāpēc aplam par šo lietu spriež bez pieredzes esoši un profāni (resp.,pasaulīgi) cilvēki, kuri murgo kā pa sapņiem, ka kristīgā taisnība neesot nekas cits, ka pilsoniskā vai filozofiskā taisnība.

Kādreiz sirds apziņai darīja pāri ar mācību par darbiem, tā ka nedzirdēja par Evaņģēlija iepriecinājumu. Nemierīgā sirdsapziņa citus dzina tuksnesī, klosterī, cerēdama tur izpelnīties sev žēlastību ar vientuļnieka dzīvi. Citi izdomāja citus darbus žēlastības nopelnīšanai un gandarījumu par grēkiem. Tādēļ ļoti bija nepieciešamas pūles šo mācību par ticību uz Kristu dot tālāk un atsvaidināt, lai izbiedētajām sirdīm netrūktu mierinājuma, bet lai tās zinātu ticībā uz Kristu iegūt žēlastību un grēku piedošanu un taisnošanu.

Ļaudis tiek arī pamācīti, ka še vārds „ticība ”nenozīmē tikai paša stāsta, t.i., Evaņģēlija, zināšanu, kāda ir arī bezdievīgajiem un velnam, bet gan nozīmē tādu ticību, kas tiešām tic ne tikai stāstam, bet arī stāsta ieguvumam, proti, šim artikulam – grēku piedošanai, tas ir, ka mēs caur Kristu dabūjam žēlastību, taisnību un grēku piedošanu.

Kas nu zin, ka caur Kristu Tēvs viņam ir labvēlīgs, tas patiesi pazīst Dievu, zin sevi esam Viņa gādībā, tas Viņu piesauc, visbeidzot, tas nav bez Dieva kā pagāni. Jo velni un bezdievīgie nespēj šim artikulam – grēku piedošanai ticēt. Tāpēc viņi Dievu nīst kā ienaidnieku, Viņu nepiesauc un nekā laba no viņa negaida. Arī Augustīns vārdu „ticība” šādā veidā paskaidro lasītājam un māca, ka Rakstos vārds „ticība” netiek saprasts kā zināšana, kā tas ir pie bezdievīgajiem, bet paļaušanās, kas iepriecina un iedrošina izbiedētos prātus.

Bez tam mēs mācām, ka labi darbi jādara ne, it kā mēs cerētu ar tiem nopelnīt žēlastību, bet Dieva gribas dēļ. Tikai ticībā tiek satverta grēku piedošana un žēlastība. Un kad caur ticību tiek saņemts Svētais Gars, tad sirds tiek atjaunotas un iegūst jaunu dedzību, lai spētu parādīties labi darbi. Tā tiešām saka Ambrozijs: „Ticība ir labas gribas un taisnas darbošanās dzemdētāja” Tiešām, cilvēka spēki bez Svētā Gara ir pilni ļaunu iekāru un par daudz vāji, lai spētu darīt labus darbus Dieva priekšā. Turklāt tie ir velna varā, kurš dzen cilvēkus uz visādiem grēkiem, bezdievīgām domām un acīm redzamām negantībām, kā tas ir redzams pie filozofiem (pasaules gudrības mīlētājiem), kuri paši gan centušies godīgi dzīvot, tomēr to nav spējuši, bet aptraipījušies daudz acīm redzamām negantībām. Tāds ir cilvēks vājums, kad viņš ir bez ticības un bez Svētā Gara un sevi vada tikai cilvēcīgiem spēkiem.

No tā viegli saprotams, ka šī mācība par ticību nav nopeļama, it kā tā liegtu labus darbus, bet daudz vairāk cildināma, tāpēc ka rāda, kādā veidā mēs iespējam darīt labus darbus. Tiešām, bez ticības cilvēcīgā daba nekādā veidā nespēj darīt pirmā un otrā baušļa darbus. Bez ticības nelūdz Dievu, nekā no Dieva negaida, krustu nepanes, bet meklē cilvēku aizstāvību, uzticas cilvēku aizsardzībai. Tādējadi sirdī valda it visas iekāres un cilvēcīgi nodomi, jo nav ticības un paļaušanās uz Dievu. Lūk, tādēļ Kristus saka: „Jo bez manis jūs nenieka nespējat darīt”(Jņ. 15:5) un draudze dzied: „Bez tavas varenības nekā nav cilvēkā, nekā, kas būtu nebojāts”.