I daļa. Vissvarīgākie ticības artikuli, 13. – 16.artikuli 

13.artikuls

Par sakramentu lietošanu

Par sakramentu lietošanu māca, ka sakramenti iestādīti ne tikai, lai būtu ticīgo pazīšanās zīmes starp cilvēkiem, bet jo vairāk ir likti, lai būtu zīmes un liecības Dieva gribai attiecībā uz mums, to ticības modināšanai un stiprināšanai, kuri tos saņem. Tātad sakramenti lietojami tā, ka tiem pievienotos ticība tajos, kas tic apsolījumiem, kuri caur sakramentiem tiek doti un rādīti.

Mēs noraidām tos, kuri māca, ka sakramenti taisnojot no ārējās darbības kā tādas (ex opere operato) un nemāca pie sakramenta saņemšanas to, ka grēki tiks atlaisti.

14.artikuls

Par baznīcas kārtību

Par baznīcas kārtību māca, ka nevienam baznīcā nav atļauts publiski (atklāti, oficiāli) mācīt un sakramentus pārvaldīt, kā tikai pēc iedibinātas kārtības likumīgi aicinātiem.

15.artikuls

Par baznīcas ritiem

Par baznīcas ritiem māca, ka paturami ir visi tie riti, ko var bez grēka paturēt, kas noderīgi mieram un labai kārtībai baznīcā, kā, piemēram, noliktās svinamās dienas un svētki u.t.t.

Tomēr par tādām lietām ļaudīm jāatgādina, lai viņi neapgrūtina sirdsapziņu, domādami, ka to ievērošana būtu nepieciešama pestīšnai.

Jāatgādina arī, ka cilvēku tradīcijas, kas ieviestas Dieva pielabināšanai, žēlastības izpelnīšanai un gandarījumam par grēkiem, ir pretī Evāņģēlijam un ticības mācībai. Lūk, tādēļ klostera solījumi un ēdienu, gavēņu dienu u.c. tradīcijas, kas ieviestas žēlastības nopelnīšanai un gandarījumam par grēkiem, ir nederīgas un nesaskan ar Evaņģēliju.

16.artikuls

Par valstiskām lietām

Par valstiskām lietām māca, ka visa likumīgā valstiskā kārtība ir Dieva labie darbi, kādēļ kristiešiem ir atļauts pildīt valsts amatus, darboties tiesā, iztiesāt lietas pēc ķeizara un citiem pastāvošiem likumiem, pēc likuma sodīt, taisnīgā karā cīnīties, kalpot karadienestā, likumīgi noslēgt darījumus, pārvaldīt īpašumus, zvērēt, kad valsts iestādes to prasa, ņemt sievu, iziet pie vīra.

Noraida anbaptistus, kuri liedz kristiešiem šādus pilsoņu pienākumus.

Noraida arī tos, kuri evaņģēlisko pilnību nemeklē vis dievbijībā un ticībā, bet gan, atraujoties no pilsoniskajiem pienākumiem, tāpēc, ka Evaņģēlijs māca sirds mūžīgo taisnību. Tomēr tas neatceļ valsti un dzīves saimniecisko vadīšanu, bet jo īpaši pavēl tās saglabāt kā Dieva iekārtojumus un tādos iekārtojumos parādīt mīlestību. Tātad – kristiešiem pienākas paklausīt savām valdībām un likumiem, ja vien tie nepavēl darīt grēku, – tad katrā ziņā „Dievam vairāk jāklausa nekā cilvēkiem”(Ap.d.5:29)