Atkal klāt Advents, iesvētību dievkalpojums, un šeit viena cilvēka eseja pirms šī svarīgā dzīves notikuma!
Es neesmu ne kristīta, ne iesvētīta. Līdz šim neesmu ne noliegusi Dievu, ne arī tam ticējusi. Mana attieksme vairāk ir bijusi neitrāla. Un jau šeit es nāku pie savas pirmās atziņas – es esmu grēkojusi. Lai gan esmu sava ticības ceļa sākumā, es nesaprotu, kā es varēju dzīvot bez Dieva klātbūtnes manā dzīvē.
Pagaidām nevēlos ne laulāties, ne būt krustmāte vai kristīt savus bērnus, tas nav mans mērķis, iesvētoties. Man ir savs stāsts, kā nonācu pie atziņas, ka vēlos būt kristiete.
Šajā vasarā pie tirdzniecības centra bija izvietoti materiāli par kristīgo ticību, par to, kas ir Bībele utt. Kristieši runāja ar cilvēkiem, dalīja šos materiālus. Es piegāju pie šī stenda, paņēmu vienu brošūru „Ko patiesībā māca Bībele?” un devos tālāk savās laicīgās dzīves gaitās. Vienmēr savā zemapziņā, esmu gribējusi zināt ko vairāk par kristīgo ticību, kāpēc miljoniem cilvēku visā pasaulē ir stipri savā ticībā, bet nekad mana pārliecība nav bijusi pietiekami spēcīga. Atnākot mājās, ieliku brošūru plauktā ar domu kādu vakaru to palasīt, bet tā arī tā nogulēja manā plauktā līdz rudenim.
Liela daļa cilvēku, arī es, atrod ceļu pie Dieva grūtībās, kad šķiet, ka esi viens un bezspēcīgs un nekas nespēj palīdzēt. Turklāt, es jau tad apzinājos, ka esmu grēkojusi, mani grēki spieda mani ar katru dienu, es to tik ļoti nožēloju. Tā nu es izlasīju šo brošūru par Bībeli. Kad es biju maziņa un arī šobrīd, es bieži domāju par to, ka es nomiršu, vairāk nekā nebūs, viss beigsies, pilnīgi nekā nebūs. Izlasot šo brošūru, tur bija minēts par to, ka cilvēki, kuri patiesi ir stipri savā ticībā, saņem mūžīgo dzīvību. Tas man bija kas jauns.
Man nebija Bībeles, gribēju to iegādāties, tā nu pagāja kāda nedēļa, vēl nebiju lasījusi Bībeli, atkal iegrimu laicīgajā dzīvē un problēmās, bet tomēr domāju par to. Ejot uz skolu, uz ielas man pienāca sieviete, kura lūdza ziedojumus trūcīgo cilvēku pusdienām, noziedoju naudiņu un šī sieviete man iedeva sainīti ar maizi un Dieva vārdu. Precīzi neatceros, bet, šķiet, bija tā – esi žēlsirdīgs pret citiem, tad arī Dievs būs žēlsirdīgs pret Tevi.
Tālāk gāju cauri Esplanādei, biju nopirkusi ūdeni, vēlējos izmest tukšo pudeli. Gāju pie miskastes, kas atradās pie soliņa, bet tad pēkšņi, es tomēr neizmetu pudeli paredzētajā miskastē, bet nākamajā, pie nākamā soliņa. Un tur uz soliņa stāvēja Mateja Evanģēlijs un teica man – ņem mani un lasi mani. Es nedomādama to paņēmu, un es nezinu kapēc man likās, ka šis ir zīme, ka man vajag Dievu manā dzīvē. Tagad es saprotu, ka tas bija Svētais Gars, kurš deva man zīmi, sākumu ceļam pie Dieva. Izlasīju Mateja Evanģēliju, tas man bija somā, lasīju katru dienu tramvajā, pa dienu darbā, skolā, sāku interesēties vairāk par kristīgo ticību, lasīju internetā, noskatījos filmu „Jēzus”, sāku klausīties kristīgo mūziku. Tā nu sapratu, es vēlos nokristīties un iesvētīties.
Pirms pievienojos iesvētes mācībām, biju atnākusi uz dievkalpojumu Sv. Jāņa baznīcā kopā ar draudzeni no šīs draudzes. Dievkalpojums man bija ļoti emocionāls, Dieva vārdi mani uzrunāja un deva spēku, kādu nekad nebiju jutusi, sajutu prieku, sajutu, ka neesmu viena…
Iesvētes mācību laikā un arī dievkalpojumos esmu sapratusi to, ka patiesi stipra ticība ir ne tikai grūtībās, bet ticībai ir jābūt arī priekos, jāmāk pateikties Dievam, būt ar viņu katru dienu. Lūgt ne tikai grūtības, šobrīd es to tikai mācos darīt un atzīstu, tas ir ļoti grūti. Kā arī ļoti grūti ir pildīt bauslību, es katru dienu par to domāju un nonāku pretrunās, kā arī mācītājs vienā no dievkalpojumiem uzsvēra, ka kristietis atrodas spriedzē starp bauslību un Evanģēliju. Es ticu, ka esmu grēcinieks un ticu, ka Kristus ir miris pār maniem grēkiem. Es esmu pelnījusi Dieva dusmas, jo esmu grēkojusi pret Dievu, sākot jau ar to, ka Dievs nav bijis manā dzīvē līdz šim. Es vēlos būt tuvāk Dievam, vēlos iepazīt Dievu un saprotu, ka to varu izdarīt tikai caur Jēzu Kristu, caur Evaģēlija vārdu.
Mans ceļš ticībā ir tikai sācies, vēlos mācīties mīlēt Dievu gan grūtībās, gan arī priekos. Pats grūtākais šobrīd man ir lūgšana.
Prieks ko šādu lasīt!