Eseja “Mans ceļš pie Dieva” 

Autors – Iesvētes kursa dalībnieks

Mans ceļš pie Dieva.

Pirms kāda mēneša diviem, šis man šķistu krietni vienkāršs temats par ko rakstīt. Es būtu uzrakstījis pāris rindkopas par savu dzīves ceļu. Rakstījis, kā tas mani veda cauri brikšņiem, kuros biju pats aiz savas tumsonības iemaldījies, kā es to turpināju iet tumšu domu, depresijas un alkohola pavadībā. Brīžiem – vienkārši aiz tīras spītības. Būtu pieminējis, kā nezināju ne sev vietu, ne vajadzību pēc sevis šai pasaulē.

Būtu uzrakstījis arī vairākas rindkopas par to, kā ar prātu saskatīju Dievu. Kā ievēroju pasaulē ap sevi zināmu kārtību un kā šīs kārtības īpatnības vedināja mani uz nojausmām, par to, ka pasaule ir radīta ar ģeniālu, pārcilvēcisku nodomu, nevis radusies pati no sevis – aiz nejaušības. Jo nejaušības rezultātā nevarētu rasties kārtība, kas caurauž gan matemātikas valodu, gan dzīvo būtņu uzbūvi, gan cilvēka skaistuma izjūtu ar vienu un to pašu elementu. Tik kardināli dažādas lietas nevar aiz nejaušības darboties pēc vienas kārtības.

Noteikti būtu arī pieminējis tās «ceļazīmes», ko savā dzīvē pamanīju zaigojam cauri tumsai. Starp kurām ir gan šķietami loģiski, gan ar nejaušībām vien grūti izskaidrojami notikumi. Arī tas, kā sastapu savu sievu. Nevis vienkārši sastapu un tikai tad nolēmu iet taisnākus ceļus. Bet sākumā sāku dzīvot savādāk, tad kādu gadu pusotru tā arī dzīvoju.. un tikai tad viņu sastapu. Un nu mēs ejam kopīgu, prieku un bēdu bruģētu dzīves ceļu.

Un nobeidzis to eseju es būtu ar domu, ka cilvēks jau nevar neatrast Dievu, jo viņš taču ir visuresošs. Ja vien cilvēks uzdod jautājumus, nesamierinās ar vienkāršām atbildēm, vērīgi lūkojas pasaulē un savas dzīves notikumos – Dieva atrašana taču ir gandrīz vai neizbēgama.

Tagad, kad iesvētes mācības tuvojas noslēgumam, esmu gluži pretējās domās. Esejas tēma izrādās nemaz nav tik vienkārša. Un lielākā daļa no tā, kas iepriekš šķita rakstīšanas vērts, man vairs tāds nešķiet.

Pirmajā nodarbībā mācītājs stāstot par grēku, rokām attēloja cilvēka dzīves kustību garām Dieva sākotnēji noliktajai sūtībai šai pasaulē. Kā bulta, kas izšauta uz mērķi, bet kuru vējš nedaudz papūš sāņus un tā palido tam garām. Prom aizvien tālāk un tālāk no tā. Virzienā uz vietu, kura tik tālu no Dieva, ka tur vairs nevar sadzirdēt pat Dieva balsi. Šai rokas kustībā un mācītāja stāstītajā – es ieraudzīju visu savu dzīvi. Gan to, kā kādu laiku tā gāja it kā tīri «sakarīgā» virzienā, gan to, kā vienā brīdī tā šķiet pašāvās kaut kam garām un aizveda tumsā. Tumsā, kura ar gadiem mani aprija aizvien vairāk un dziļāk. Visi mani 30 ar astīti gadi un pat iespējamā nākotne – vienā šādā roku kustībā parādāmi…

Mācību laikā esmu ieraudzījis, ka ne jau es atradu Dievu. Ne jau viņš bija «pazudis»! Es biju tas, kurš bija pazudis un viņš ir tas, kurš mani meklēja, lai paglābtu mani no fiziskas un garīgas zūdības. Es biju tālu noklīdusi avs. Un viņš man dzīvē sūtīja vienu cilvēku, otru, trešo.. Kuri man beigu beigās palīdzēja tomēr pagriezties atpakaļ, aizgriezties no tās aukstās, bezdievīgās tumsas uz kuru virzijās mana dzīve.

Tāpēc es nezinu, vai es maz varu uzrakstīt eseju par tēmu «mans ceļš pie Dieva». Kāds «mans ceļš pie Dieva»? Tas «mans ceļš» bija strupceļš. Dievs bija tas, kurš mani atrada. Viņš man palīdzēja saņemt spēkus un nepārkrist pār aizas malu. Viņš pēc tam man parādīja manu sievieti un viņai parādīja mani, nolika mūs vienu otram blakus. Viņš mani balstīja mūsu pirmdzimtās meitas bērēs, kamēr mēs balstijām viens otru. Viņš noraudzījās, kā es slimnīcas kāpņutelpā vairāku stundu garumā raudu laimes asaras pēc mūsu dēla piedzimšanas. Caur viņa vārdu es lēnām sāku apjēgt, cik ārkārtīgi aplami es esmu dzīvojis un kā viņa baušļus pārkāpjot pats sevi gandrīz pazudināju. Es Dievu būtu varējis atrast tikai ar prātu. Bet tas, ka es viņu piedzīvoju ir iespējams tikai tāpēc, ka viņam izdevās atrast mani.

Visdrīzāk atpakaļceļa uz to sākotnēji nolikto (tai roku žestā attēloto) «mērķi» manai dzīvei vairs nav. Pārāk daudz neatgriežama savas dzīves laika esmu izšķiedis velti un nejēdzībās. Tas kā tika dzīvots, tas, kas tika darīts un tas, kas netika izdarīts – vairs nav atdarāms. Tā nav šķībi iedzīta nagla, ko varētu izvilkt un iedzīt atpakaļ taisni. To vairs varu tikai nožēlot.

Tomēr es paļaujos un lūdzos, ka man izdotos savu atlikušo laiku neizniekot. Ka Jēzus vārdos man izdosies rast iedvesmu un spēkus dzīvot tā, lai man dzīvība nebūtu velti iedota. Ka tie man palīdzēs ne tikai pašam labu un Dievam tīkamu dzīvi tālāk dzīvot, bet arī saviem bērniem krietnus tikumus ierādīt. Lai pēc gadiem, kad mana sirds sitīs pēdējos pukstus, es ne tikai ar prieku raudzītos uz apsolīto mūžīgo dzīvošanu, bet arī bez lieka rūgtuma varētu noskatīties uz to, kam esmu šo dzīvi dzīvojis.

Mans ceļš ticībā tikai tagad sākas. Un lai arī es pagaidām varu tikai apjaust, kāda būs šī ceļa iešana, kurp tas mani aizvedīs un kādu iespaidu atstās uz mani un manu turpmāko dzīvi – es zinu, ka turp kur ved citi ceļi es negribu nokļūt.

27.05.2015.

Viens komentārs

  1. Zaiga saka:

    Prieks,ka mūsu draudzē ienākuši tik lieliski bērni!

Pašlaik komentāri ir slēgti šim rakstam.

Powered by WordPress