Riteņbrauciens uz Bevulēniem – kā mums gāja 

Šī diena nu beidzot ir klāt – brauciens ar riteņiem uz Bevulēniem! Neziņa par to, kas gaida mūs ceļā, liek sirdij straujāk iepukstēties.

Tūlīt viss iesāksies! 1. jūlijā pl.10:42 vilciens sāk kustēties, lai aizvestu mūs, 7 cilvēkus ar riteņiem un 1 suni, no Rīgas līdz Līgatnei. Laiks vilcienā paiet ļoti ātri – siltā saulīte aiz loga un draudzīgās sarunas liek laikam paskriet nemanāmi.

Klāt ir Līgatne, precīzāk Augšlīgatne. Visi veiksmīgi esam nonākuši riteņbrauciena sākumpunktā. Pēdējie sagatavošanās darbi – bagāžas nostiprināšana, riteņu skrūvju pieskrūvēšana utt. Saule cītīgi karsē, nelielie mākonīši nesola nekādu ēnu, tātad brauciens solās būt karsts un saulains. Pirms sēšanās uz riteņa veltam laiku kopīgai lūgšanai, atdodot visu braucienu Tā Kunga rokās.

Pirmā daļa brauciena mūs ved pa šoseju līdz pat Nītaurei. Spēka vēl diezgan, satraukums par uzsākto piedzīvojumu, pielāgojamies braukt viens aiz otra, biebremzēt, pagaidīt, palaist otru, apstāties – visi šie faktori pavada šo ceļa posmu, komandas brauciens! Atpūtas pauzes ļauj atveldzēties, atvilkt elpu, aprunāties. Pārbaudījumu sagādā ne vien spožā saule, bet arī kalni, kuri spītīgi ved augšup, augšup un tikai reizēm ļauj baudīt nobraucienus.

Iebraukt Nītaurē ļoti patīkami – lejā no stāva un gara kalna, kur svarīgākais, noturēties uz riteņa. Pirms atpūtas brīža ieraugām dīķi, kas vilināt vilina ar sava ūdens zilumu, kurā steidzāmies atveldzēties. Vien pēc brīža kāds garāmbraucējs mūs laipni pastāsta, ka vietējie peldās citā vietā un šis dīķis nav peldēšanai paredzēts… mēs nesmādējam, gana labs veldzei! Guntiņa izpētījusi apstāšanās vietas, apskates objektus, ko varam redzēt. Nītaurē pie skolas atpūšamies, paēdam, uzpildam dzeramā ūdens krājumus. Ieejam baznīcas vēsumā, Kārlis dzied psalmu, klusumā pielūdzam, jauki! Varonīgais suns jau pamatīgi noguris un uz ķepām uzberztas tulznas, tomēr viņa uzticība ir  lielāka – tiklīdz dodamies tālāk, arī viņš steidz pakaļ.

Brauciens turpinās pa grants ceļu, kas pārbauda katra braucēja spēkus un izturību. Ne visi pakalni bija iekarojami ar riteni. Garām traucas smagās automašīnas, saceļot putekļu mākoņus. Saule šķiet spīd arvien spilgtāk un karsē arvien stiprāk. Ik pa laikam piestājam kādu sagaidīt, vienu brīdi top par daudz grūti, lūdzam Tēti, lai dod spēkus un pielej mums „degvielu”. „Lūdziet un jums taps dots!” ir pārbaudīts vārds, protams, ka spēki tiek piemesti! Galamērķis arvien tuvojas. Zaubē iepērkam nepieciešamos produktus, sadalam pa somām un dodamies finiša taisnē. Ieraugot Bevulēnus, ikvienam izlaužas atvieglots uzvaras sauciens.

Bevulēnos izbaudam peldes dīķī, sadraudzību pie pusdiengalda, atpūtas vakarus, kā arī ikdienas darbus, kas mums uzticēti. Visu šo laiku jūtams Dieva tuvums un miers. Nonākot šajā vietā, aizmirstas lielpilsētas kņada un steiga. Beidzot var izbaudīt klusuma šarmu un dabas dvesmas pilnību.

Mājupceļam izvēlamies citu maršrutu – uz Skrīveriem. Lai gan ceļš dažus kilometrus tālāks, tomēr lielāko daļu tā ir šoseja. Tiešām, šis ceļš ievērojami vieglāks! Papildus bonuss ir apmācies laiks un nesen nolijušais lietus, kas sniedz patīkamu veldzējumu. Rūbis uz Rīgu brauc ar autobusu no Taurupes, lai gan knapi var novaldīt, kad meitenes dodas prom ar riteņiem, ķepas sadzijušas, atkal jau gatavs skriet!

Pateicība Dievam par apsardzību un iepriecinājumu šajā braucienā!

Ak, Kungs un Dievs, Tev patiecos

Par dzīvību, ko dāvāji,

Par žēlastību patiesu,

Par Tava vaiga tuvumu!

Kad labi klājas ikdienā,

Tad viegli teikt: „Es nešaubos.”

Bet, kad nāk bēdu mākoņi,

Tad saucu, lūdzos: „Pasargi!”

Ar Tevi ceļos staigājot,

Es droši zinu – nemaldos,

Ka, lai ar kas man gadītos,

Tu visu spēj par labu griezt!

Lai mana sirds Tev gavilē,

Lai neklusē un nebremzē –

Tu visas slavas apvīts, teikts,

Uz Tevi ticēt man ir prieks!

Ar brauciena iespaidiem un dzeju dalījās Laura Freimane (aprakstu drusku papildināja Inga  Ermansone