Aukstie Dievnama mūri. 

Kādu dienu dodoties cauri Vecrīgai, savā dienas skrējienā, man lika kas apstāties.

Manu acu priekšā vērās kāds cēls, majestātisks Dievnams. Es uz to lūkojos, uz tā senatnīgumu

un daiļajām vitrāžām – kas tik daudz man spēja pastāstīt par Kristu. Kurš noteikti Svētdienās

pulcēja daudz ļaužu un vēstīja, mācīja tiem patieso – prieka vēsti – evaņģēliju.

Bet lūkojoties uz to man šķita, ka tas ir auksts. Es iegāju Dievnamā, bet nespēju sajust siltumu.

Es vairs nesaskatīju vitrāžu daiļumu – tikai aukstumu. Kaut gan Dievnama centrālā vitrāžā bija

attēlots Kristus – mīlestības pilns – līdz manīm šī mīlestība nenonāca.

Kādu citu dienu es atkal pavēru šī Dievnama durvis. Gribējās kaut uz mirkli noklust….

Manī sāka raisīties jautājums sev. Vai šis Dievnams ir auksts – vai arī tā ir mana sirds ?

Sirds, kas bija nocietināta – ledus auksta. Sirds, kas nevēlējās saskatīt to gaismu

un to mīlestību ko Tēvs man sniedz – dodot sava dēla caurdurto roku.

Vai Dievnamā bija vaina, vai Dievnams bija, kā nobaltēti kapi, kas no ārpuses izskatījās tik cēls,

bet no iekšpuses … Nē.

Manī bija vaina es no iekšpuses biju/esmu pilna ar miroņu kauliem, netīrību, liekulību un netaisnību.

Es skatījos uz Dieva mīlestību kas bija attēlota tur … un sajutu aukstumu. Bet dēlam ir jāmājo manī.

Es to saskatīju tur, bet nespēju to satvert un ieslēgt sirdī. Es biju iedomājusies kādam vajadzēja būt

Dievnamam, bet negribēju sevī ielūkoties. Saskatīt to Sv. Gara templi – kas vispirms jāsakārto.