Jaunā altārtelpa 

Jau pēc dažiem gadiem bijusī dominikāņu klostera baznīca apvienotajai Doma un Jēkaba latviešu draudzei kļūst par mazu, un rāte no kopīgiem pilsētas ienākumiem nolemj baznīcu paplašināt, uzceļot “augsti ievelvētu kori”. Vispirms līdz ziemeļaustrumu sienai tiek noārdīta vecā un šaurā kora daļa un altāra apsīda, saglabājot vienīgi veco mūri. Vēl tagad altārtelpas sienā redzamas kādas klostera telpas bijušo logu ielodzes ar noslēdzošu apaļloku. Tad 1587. gada 8. jūlija rītā ar svinīgu pamatakmens ielikšanu, ko veic rātskungs Ludolfs Hollers, sākas jaunas un plašas altārdaļas celtniecība pēc pilsētas būvmeistara I. Frēzes metiem, tās tālākos būvdarbos palīdz arī rātskungs Daniels fon Esens. Divos gados altārdaļa ir pabeigta, un jau 1588. gada Ziemassvētkos tur notiek dievkalpojums. Altārtelpā iebūvē arī jaunu kanceli un altāri (nav saglabājušies), bet draudzes telpā – jaunu balkonu. Baznīcā tagad ir 1500 sēdvietas. Pirmais dievkalpojums pilnīgi atjaunotajā un paplašinātajā dievnamā notiek 1589. gada pirmajos Ziemassvētkos.

Altāris, ko 1767.–1769. gadā izbūvējis galdniekmeistars: K. Apelbaums.

Tēlnieka – kokgriezēja darbus izpildījis: J. E. Meiers.

Gleznas darinājis: A. Štilings.

Pie kreisās sienas – kancele, ko 1816.–1819. gadā darinājis būvmeistars: J. D. Gotfrīds.

1939. gada foto.

Izcili renesanses laika mākslas pieminekļi ir altārdaļas zelmiņa nišās ievietotās Jāņa Kristītāja un Salomes skulptūras, kuru autors, diemžēl, nav zināms. Tās tapušas vienlaicīgi ar piebūvi, taču tēlu fiziskā izturība mūsu klimatiskajos apstākļos izrādījusies dažāda. Stipri bojātā Jāņa Kristītāja skulptūra jau 1926. gadā tiek aizstāta ar veiksmīgu Latvijas Mākslas akadēmijas profesora K. Rončevska vadībā darinātu kopiju. Taču aizvietošana nepieciešama arī Salomei, kurai pēc tieša artilērijas trāpījuma baznīcas jumtā 1944. gada 13. oktobra naktī no rokām izkrita šķīvis ar Jāņa Kristītāja galvu un saplīsa.