Baznīcas pirmsākumi 

Dažādos pētījumos un aprakstos sastopamās ziņas par Rīgas Sv. Jāņa baznīcas pirmsākumiem patiesībā ir tikai hipotēzes par pirmā dievnama dibināšanas gadu, celtniecības nosacījumiem un ēkas ārējo izskatu bez pamatojuma konkrētos vēstures dokumentos. Parasti baznīcas pirmsākumi tiek saistīti ar Alberta pils kapelu, kas rakstos pirmo reizi minēta 1209. gadā un kurai pēc tā laika noteikumiem vajadzēja atrasties celtnes otrā stāva austrumu galā.

1234. gada 8. septembrī bīskaps Nikolajs, izpildot pāvesta sūtņa Modēnas Vilhelma lūgumu, “mūra pili ar piederīgiem gruntsgabaliem pie Rīdziņas” nodod dominikāņu mūku rīcībā, nodibinot šī ordeņa misiju Rīgā. Tas ir ubagotāju jeb sprediķotāju mūku ordenis, kam pēc 1222. gada Romas ģenerālkapitula noteikumiem nedrīkstēja nekas piederēt, izņemot klostera ēkas un baznīcu, un tikai 1425. gadā pāvests dominikāņiem atļauj iegūt nekustāmus īpašumus un drošus ienākumu avotus. XIII gadsimtā dominikāņu mūki dzīvo ļoti pieticīgi, par vērienīgas celtniecības uzsākšanu nedomā un par mītni izmanto pirmo bīskapa Alberta pili. 1234. gadā viņi pils kapelu iesvēta par Sv. Jāņa baznīcu, pēc senas tradīcijas veltot to Jānim Kristītājam un Jānim Evaņģēlistam. Ar šo notikumu tiek pamatota hipotēze, ka bīskapa Alberta pils kapela ir Rīgas Sv. Jāņa baznīcas pirmsākums.

Pirmā Sv. Jāņa baznīca uzcelta laikā starp 1234. un 1297. gadu. Droši vien tā bija “tumša un neērta baznīciņa” bez zvanu torņa un šķērsjoma, tomēr pašreizējās Sv. Jāņa baznīcas priekšteces formu, vietu un izmērus mēs varam lēst vairs tikai aptuveni, jo tā vairākkārt pārbūvēta un jau sen zaudējusi XIII gs. sākumam raksturīgās skarbās un robustās arhitektūras formas. Tāpat atklāts paliek jautājums, vai pirmā Sv. Jāņa baznīca patiesi bija paplašināta bīskapa Alberta pils kapela, jo tās novietojums pils dienvidrietumu galā un dominikāņu pieticīgie naudas līdzekļi ir tikai iespējamie mūku rīcības nosacījumi, nevis dokumentāli apstiprināti fakti.