Kristus glābj no bangojošās jūras 

Mācītājs Juris Zariņš

Mk.4, 35- 41

Lasījumi (teksts pievienots beigās) Ījāba 38, 1- 11

2.Kor. 6, 1-13

P.S. Ja pasaule ap mums ir kā bangojoša jūra, tad mēs esam kā laiviņa tajā…

3.svētd pēc Vasarsvētkiem 2006. g. 25.junijā

Mk. 4: 35-41 Un Viņš tiem saka tanī dienā, vakaram metoties: “Pārcelsimies uz viņu malu.” Un, ļaudis atlaiduši, tie Viņu ņēma līdzi, tā ka Viņš laivā bija, un citas laivas bija pie Viņa. Un liela vētra cēlās, un viļņi gāzās laivā, tā ka ūdens jau piepildīja laivu. Un Viņš gulēja stūres galā uz spilvena; un tie Viņu modina un saka Viņam: “Mācītāj, vai Tu nebēdā, ka ejam bojā?” Un uzmodies Viņš apsauca vēju un sacīja uz jūru: “Klusu, mierā!” Un vējš nostājās, un iestājās pilnīgs klusums. Un Viņš uz tiem sacīja: “Kam jūs esat tik bailīgi? Kā jums nav ticības?” Un tie ļoti izbijās un sacīja savā starpā: “Kas Tas tāds, ka pat vējš un jūra Viņam paklausa?”

Amen

Ja pasaule ir kā jūra, ja cilvēka dzīve ir kā laiva, tad mēs redzam, ka reizēm mūsu laiva nokļūst vētrā. Tad Pasaule ap mums ir kā sabangota jūra, gatava mūs aprīt. Tas ir ļoti baigi – skatīties melnajā, bezgala dziļajā ūdenī un saprast, ka nekur nav glābiņa. Ar saviem spēkiem mēs līdz krastam netiksim, tas ir pilnīgi skaidrs. Lielākā daļa cilvēku tādās situācijās iet bojā. Nesaglabā savu dzīvību. Jo viņiem nav uz ko paļauties, kā tikai uz sevi. To apzināties ir patiesi briesmīgi un mums ir jāmeklē un jāatrod glābiņš.

Kāda izskatās sabangotā pasaule, kad tā ir gatava mūs aprīt? Nu vispirms, tas būs kara laiks. Tad kad cilvēki patiešām iet bojā uz katra soļa, kas, savukārt, no miera laika skatoties, ir galīgi neizskaidrojami – kā tas var būt, kā tas ir iespējams – atņemt otram dzīvību, kam tāpat ir ģimene, sieva, bērni vai māte, vecāki, kas viņu mīl un kam viņš ir vienīgais apgādnieks un cerība vecumdienās. Un no otras puses – kā var riskēt ar savu dzīvību, jo ne jau sev vien mēs dzīvojam.

Tās ir skaidrā saprāta diktētas pārdomas, kad mūs vēl nav pārņēmis kāds dēmons, kas aptumšo prātu.

Tāda aizgriešanās notiek tad, kad mēs kā valsts pilsoņi esam pakļauti savu valdnieku neprātam. Tās var būt tādas idejas, kas ik pa laikam pārņem veselas tautas, valstis un puspasaules, kā komunisms vai fašisms, kuras izmaina cilvēkus, padarot tos nespējīgus vērtēt lietas pēc ierastiem kritērijiem, kas balstās Dieva likumos, kā Ījābam Dievs saka: Es tai noteicu Savu nolikto robežu ; līdz šai vietai tu plūdīsi, bet ne tālāk, un šeit lai norimst tavi lepnie viļņi! “

Tieši par lepnību var nosaukt to stāvokli, kas pārņem cilvēkus un liek viņiem sajusties visvareniem kā dieviem.

Mūsu ikdienišķās neprāta izpausmes ir sīkākas, bet tādēļ tās nav mazāk sāpīgas – daudzās auto katastrofas, un citas nevērības, un bezatbildības, kas nes nelaimes un katru gadu paņem desmitiem dzīvību visu acu priekšā un bieži ar visu līdzdalību…

Bet ir arī tādi pavisam dīvaini signāli, kas vēsta par lielākas nelaimes tuvošanos. Tā ir vēlēšanās mainīt Dieva noteikto robežu, pārceļot to tālāk no Viņa prāta, tuvāk savu iegribu apmierināšanai. Šodien tā īsti aizliegta paliek vien zagšana un tīša slepkavošana, bet tas netraucē zagt aizvien lielākos un labi organizētos apmēros. Tie pārējie Dieva likumi nav aktuāli, jo runā tikai par cilvēkam piemītošām dabīgām vājībām. Tieksmes patiešām ir miesas diktētas, bet vai tās ir saprātīga, garā dzīvojoša cilvēka cienīgas?

Pagājušā gadsimta 20-30-tajos gados pamazām dzima iznīcinošas ideoloģijas, kuru nodarītos zaudējumus mēs jūtam joprojām, jo tajā laikā tika noliegta arī ticība. Šodien notiek kas līdzīgs, dzimst atkal jauni uzskati, un ja tā ir tāda viļņveida sabiedrības attīstība, tad arī tagad notiekošo var saukt par tāda pasaules uzskata veidošanos, kas turpinās iznīcināt cilvēkus, kaut arī šie jaunie uzskati balstās cilvēka tiesību aizstāvēšanā.

Mēs vēl esam Jāņu dienas svētku noskaņā, bet šīs šodienas Rakstu vietas uz mums sauc un uzrunā, neatstājot iespēju domāt par ko citu. Man daudz labāk patiktu runāt par Dieva radītās pasaules spēku un varenību, kas sevišķi skaisti atklājas šajā vasaras pilnbrieda laikā, Līgo vakara dziesmās skanēja slava cilvēkam un viņa darbam, bet mums pašiem ir jāpieliek klāt pateicība visa Radītājam un Uzturētājam, jo mēs tā varam priecāties tikai tādēļ, ka joprojām Viņa roka ir pār pasauli, Viņš joprojām dod visam dzīvību un Viņš joprojām var apsaukt vētru ar vienu vārdu.

Pāvils saka korintiešiem: “mēs kā līdzstrādnieki jūs pamācām” – un tā arī šodien, tiem, kam Viņš ir atklājis savu pestīšanas gudrību, evaņģēliju, tiem nav citas izvēles kā runāt uz cilvēkiem.

Pāvils saka: “Mūsu mute ir sākusi runāt uz jums, korintieši, mūsu sirds ir atvērusies” – mēs nevaram teikt, ka mūsu mute ir sākusi runāt, var arī aizbildināt, ka mūsu runu neviens neko daudz neklausās, bet tomēr mūsu sirds gan ir pilna visdažādāko izjūtu un satraukuma.

Ne jau tikai tādēļ, ka cilvēki sāk šaubīties par to, kādi viņi ir radīti, un tajos grūtajos jaunības nelaimīgu mīlestību brīžos viņiem jau ir sagatavots atbildes variants – tu neesi tāds kā visi, tu es citāds, tev jānāk uz citu pusi – kurš gan nav piedzīvojis sāpes mīlestības dēļ? Tās patiešām pāriet, kad atnāk īstā mīlestība, un kopā ar to var atrast izeju no visiem maldu ceļiem.

Bet arī tai šodien ir pārbaudījumi, jo cilvēkam no visām pusēm tiek stāstīts par otrām un trešām laulībām, par slavenākajiem pāriem, kuru dzīvē viss ir pa īstam, un tad gribas arī citiem kaut ko īpašu, ne tikai sēdēt pie bērniem, ne tikai rūpēties un priecāties par saviem tuvajiem, gribas atklāt tos noslēpumus, par kuriem runā žurnāli!

Mēs domājam par nākotnē vēl sagaidāmām izmaiņām šajā vispārējā brīvībā un to, kā tas ietekmēs mūsu bērnu dzīvi, un nāk liels nemiers sava nespēka dēļ, jo tas ir tas, kas mums priekšā atveras kā tāds melns sabangots jūras dziļums, saviem spēkiem mēs līdz krastam netiksim.

Svēto rakstu vārdi izsaka visu, mēs tos varam tikai atkārtot – Pāvils saka, ja mēs esam Dieva kalpi, tad mums par tādiem jāpaliek visās situācijās – “visās lietās mēs parādāmies kā Dieva kalpi, lielā pacietībā, bēdās, darba grūtībās, bailēs, sitienos, cietumā, uztraukumā, grūtā darbā, bezmiega naktīs, badā”, – mums jau ir daudz vieglāk nekā šeit uzskaitīts, tomēr vairāk par visu mums vajag audzēt pacietību. Un sekot, lai mēs paši nebūtu atmetami, lai dzīvotu kā Pāvils saka: “šķīstībā, atziņā, lēnprātībā, laipnībā, Svētajā Garā, neviltotā mīlestībā, patiesības vārdā, Dieva spēkā”

Jo viss, kas ar mums notiek jau ir zināms, – “Mūsu sirdīs jums ir vietas, bet jūsu sirdīs mums nav vietas.” Tieši tas, ka mēs nespējam iespiesties apcietinātajās, savas izdomātās gudrības piepildītajās sirdīs, ir tas, kas izraisa satraukumu un sāpes. Šīs sirdis var izmainīt tikai Dieva gars, un mums ir par to jālūdz, tā būs tā izmisīgā mācekļu lūgšana uz Jēzus žālastību: “vai Tu nebēdā, ka ejam bojā?! “

Ja mēs skaidri zinām, ka Tas Kungs ir klātesošs mūsu dzīves laivā, lai kādās bangās mēs arī neatrastos, bet nekā vēl šajā brīdī nereaģē, tad Viņš paļaujas uz mūsu ticību un pārliecību, Viņš cer uz mums kā uz Dieva bērniem, ka mēs nosargāsim to kursu, kas nepieciešams, lai aizsniegtu glābjošo krastu, kur ir ciets pamats kā klints zem kājām.

Ja mēs atzīstamies, ka arī mūs bailes un mazdūšība reizēm ir pārņēmušas, tad tas jau ir labi, jo tikai no skaidras atziņas var sākties izmaiņas, no pārliecības, un tad atkal ir vajadzīga tā pacietība, kas ļauj audzēt un nest augļus nākotnē.

Lūk, noslēpums, kuru diez vai atradīsim žurnālos: “kā noskumuši, bet vienmēr priecīgi; kā nabagi, bet kas dara daudzus bagātus; kā tādi, kam nav nenieka un kam tomēr ir visas lietas” – tas ir tas, kas jāatceras kristietim – viņam jau viss pieder!

Kristus klātbūtne mūsu laivā ir tā, kas var mūs nomierināt, un tā var arī aicināt visus viļņos klīstošos, slīkstošos Glābēja laivā, kā tas ir attēlots daudzās altārgleznās.

Nevienam nav jāiet bojā savu izdomājumu dēļ, pakļaujoties kādām lietām, kas ieņēmušas vietu cilvēku sirdī un nobloķējušas to, paralizējušas, ka viņš neko vairs nesaprot! Katram ir vieta šai laivā, un katram Viņš var sniegt mieru un pārliecības doto spēku.

Katra cilvēka tiesības ir saņemt Dieva žēlastību, tā vienmēr aicina cilvēku atgriezties pie sevis, pie Kristus, un caur Kristus sniegto piedošanu, arī pašam pie īstās sevis saprašanas – kādu Dievs tevi ir gribējis, nevis dzīvot izdomātā – no visa brīvā, pasaules pilsoņa veidā.

Dievs ir mums nolicis savas robežas, kuras izmainot ir jārēķinās ar izmaiņām visā dzīvē un savu līdzcilvēku dzīvē. Tā vairs nav brīvība, tas ir karš. Kad kāds izmaina citu cilvēku dzīvi ar savu robežu paplašināšanu, tā taču vienkārši ir agresija!

Redz, ik pa brīdim gribas uzliesmot dusmās, bet nē, mēs neļausimies, no šodienas svētrunas, lai pie mums paliek vārds “pacietība.” Mēs būsim pacietīgi un pārliecināti savās robežās, un tās nosargāt mums palīdzēs Kristus klātbūtne un miers, un sekosim, lai nekas neaptumšo un neaizsedz Dieva glābšanas plāna īstenošanos pie mums un pie mūsu līdzcilvēkiem. Amen

Lasījums no Ij 38 1 Un Tas Kungs no tuksneša vētras mākoņa atbildēja Ījabam un sacīja: 2 “Kas ir tas, kas Dieva glābšanas nodomus aptumšo ar vārdiem, kuriem nav jēgas? 3 Celies, apjoz kā varonīgs cīnītājs savus gurnus, tad Es tev jautāšu, bet tu Man atbildi! 4 Kur tu biji tolaik, kad Es zemi veidoju? Pasaki to, ja tev ir tāds gudrs prāts! 5 Kas ir noteicis tās samērus – tu laikam to zini? Vai kas pāri tai ir izstiepis mērauklu? 6 Iekš kā iegremdēti tās pamatbalsti, vai kas ir licis tās stūra akmeni, 7 kad visas rīta zvaigznes kopā dziedāja un visi Dieva dēli gavilēja? 8 Un kas noslēdza jūru ar stipriem vārtiem, kad tā, dzīvi burbuļodama, izplūda ārā no savas mātes klēpja 9 tolaik, kad Es mākoņus tai izveidoju par tērpu un ietīstīju to tumsā it kā tinamos autos? 10 Kad Es tai noteicu Savu nolikto robežu un pieliku šai robežai aizšaujamās bultas un durvis, 11 un teicu: līdz šai vietai tu plūdīsi, bet ne tālāk, un šeit lai norimst tavi lepnie viļņi!

Lasījums no Pāvila 2.Kor.6 1 Mēs kā līdzstrādnieki jūs pamācām, lai jūs Dieva žēlastību nebūtu velti saņēmuši. 2 Jo Viņš saka: labvēlīgā laikā Es tevi paklausīju un pestīšanas dienā Es tev palīdzēju. – Redzi, tagad ir vislabvēlīgākais laiks; redzi, tagad ir pestīšanas diena. 3 Mēs nevienā lietā neesam par apgrēcību, lai kalpošana netiek pelta. 4 Bet visās lietās mēs parādāmies kā Dieva kalpi, lielā pacietībā, bēdās, darba grūtībās, bailēs, 5 sitienos, cietumā, uztraukumā, grūtā darbā, bezmiega naktīs, badā, 6 šķīstībā, atziņā, lēnprātībā, laipnībā, Svētajā Garā, neviltotā mīlestībā, 7 patiesības vārdā, Dieva spēkā; ar taisnības ieročiem pa labi un kreisi, 8 ar godu un negodu, ar slavu un neslavu; 9 kā viltnieki un tomēr patiesīgi; kā nepazīstami un tomēr pazīstami; kā mirēji, un redzi, mēs dzīvojam; kā pārmācīti un tomēr nenonāvēti; 10 kā noskumuši, bet vienmēr priecīgi; kā nabagi, bet kas dara daudzus bagātus; kā tādi, kam nav nenieka un kam tomēr ir visas lietas. 11 Mūsu mute ir sākusi runāt uz jums, korintieši, mūsu sirds ir atvērusies. 12 Mūsu sirdīs jums ir vietas, bet jūsu sirdīs mums nav vietas. 13 Bet par atmaksu prasu no jums kā no saviem bērniem, lai arī jūsu sirds atdarās.