Šīs nedēļas laikā notika kaut kas, kas man lika aizdomāties par vēlmēm un vilšanos. Ir viena lieta (patiesībā jau muļķīga mirkļa izklaide), ko ļoti, ļoti vēlos jau gadiem, taču nekādi nevaru atļauties. Taču šonedēļ man uzplaiksnīja cerība, ka nu jau, nu jau pie tās tikšu, jo parādījās cena, ko varētu atļauties, ja pēc tam savilktu jostu vēl ciešāk. Protams, pirkums būtu virtuāls… Nu lūk, un kā jau virtuālā vidē gadās, ja kādu lētu lietu grib vienlaicīgi daudzi, lapas uzkarās, un tā jau ir veiksmes spēle, kuram lapa tomēr darbojas un kurš nopērk tādā gadījumā to limitēto skaitu. Kut kā palaidu to īpatnību garām un nu, protams, ka man neveicās. Un tad sajutos kā mazs vīlies bērns – apvainojusies uz sevi, ka nepelnu vairāk, lai varētu atļauties visu, uz tiem, kas nopirka, jo tie taču varētu atļauties arī dārgāk, uz to lietu, kas nav pieejama man. Ja kāju gar zemi nedauzīju, tad klusi un nevienam neredzot apraudājos gan. Jo tik ļoti, ļoti, ļoti gribās to…
Bet ko tur – visiem tā gadās, ka nevar dabūt to, ko gribās, it sevišķi, ja ar prātu saprot, ka gribētais jau tikai izklaide vien ir, ne nepieciešamība. Turklāt blakus vilšanās sajūtai taču es saprotu, ka daudz kas man nav paredzēts, jo man to nevajag. Ka vienmēr, kad kaut kas ļoti gribēts pagājis garām, – tas man ir nācis par labu un gribētais man nestu tikai sliktas lietas līdzi.
Un nu globālais jautājums – ja viļos un skumstu par sīkumiem, tad sanāk, ka nepaļaujos uz Dievu? Jā, vienmēr stāstā pār Pēteri, kurš redzot pa jūru nākam Kristu sākumā dodas pie viņa, bet tad sākt slīkt, jo ticības pietrūkst esmu redzējusi arī sevi. Un prātojusi – kāpēc tas stāsts tur ir: lai mierinātu, ka katram no mums reizēm pietrūkst paļāvības un mūs mīl tik un tā vai lai mēs mācītos no citu kļūmēm un kļūtu par ne-Pēteriem? Un ja otrs – kā tas vispār cilvēkam iespējams?
Vilšanās un / vai paļāvība?
Notikums ar Pēteri un Jēzu uz jūras, man vienmēr bijis par stiprinājumu. Jēzus katru no mums tāpat kā Pēteri, aicina nākt pie Viņa, it īpaši dzīves grūtākajos brīžos. Un Pēteris arī nāca, bet novēršot skatienu no Jēzus, saprata, ka atrodas taču jūras vidū, nobijās un sāka grimt. Vai nav tāpat arī ar mums. Kad savā dzīvē kādos brīžos kaut kam pievēršamies vairāk nekā Jēzum, mūsu fokuss vairs nav uz Viņu un tad arī rezultāts – bailes, šaubas, nemiers. Bet Jēzus mums, tāpat kā Pēterim, uz pirmo palīgā saucienu steidzas palīgā un velk mūs atkal ārā. Manuprāt, mums kā cilvēkiem, kas esam grēcīgi ik pa laikam nāksies piedzīvot šādus brīžus, kad šaubāmies. Bet tieši tad arī novērtējam, cik ļoti Dievs mūs mīl, tikai tāpēc, ka esam Viņa bērni.
Un tas, ka Tev, avei, neizdevās iegūt to, ko tik ļoti gribēji, manuprāt, ir Dieva pasargāšana. Varbūt, Tev nemaz to nevajadzēja, vai arī citādāk nebūtu nonākusi līdz tādām pārdomām.