Pirms pāris gadiem sapratu, ka pirms Dievkalpojuma apmeklējuma man ir nepieciešamas pārdomas par ticību, liturģiju un sakramentiem. Protam nevienmēr sanāk, kā gribētos. Vislielākie jautājumi, ko šajās pārdomās sev uzdodu ir saistīti ar vakarēdienu – kāda ir mana sirds un ko man tas nozīmē – tikai maize un vīns, vai pestīšanas zīme …? Vai es spēšu to novērtēt un drīkstu to saņemt? Lai veicinātu pārdomas pārlasu vakarēdiena iestatīšanu un brīdinājumus par tā baudīšanu.
Vakar pēc vakarēdiena baudīšanas manī iemitinājās neizpratne.
Pirms gāju nebiju padomājusi par šo sastapšanās brīdi – kas varbūt trūka. Tomēr gars mani veda – īpaši pēc tādas svētrunas, par Kristu, kā maizi. Tad nu manī radās jautājums, kā uztvert šos vārdus? Jo braucot uz mājām man palika slikti un tagad guļu ar temperaturu. Vai pie šīs sliktās pašsajūtas varu vainot sevi un saistīt to ar vakarēdienu, vai arī šīs sajūtas varētu būt pilnīgi nesaistītas … ?
” Bet lai cilvēks pats sevi pārbauda, un tā lai viņš ēd no šīs maizes un dzer no šī biķera. Jo, kas ēd un dzer, tas ēd un dzer sev pašam par sodu, ja viņš neizšķir Tā Kunga miesu. Tādēļ jūsu starpā ir daudz vāju un neveselu un diezgan daudz ir mirušu. Ja mēs paši sevi pārbaudītu, tad netiktu sodīti. Bet sodīdams Tas Kungs grib mūs pārmācīt, lai ar pasauli netopam pazudināti.”
(1.Kor.11:28-32 )
Paldies.
Palasīju Mārtiņa Lutera Mazā Katehisma skaidrojumu un vienā no punktiem par Sv. Vakarēdienu rakstīts:
Kas ir necienīgs Vakarēdiena baudītājs?
Necienīgs Vakarēdiena baudītājs ir tāds, kas neuzskata, ka pelna par saviem grēkiem mūžīgas mokas, nedz arī, ka Kunga Kristus pestīšanas darbs bijis nepieciešams, un tāds, kas netic, ka Kristus ir samaksājis viņa grēku parādu un šajā sakramentā dod par to galvojumu savā patiesajā miesā un asinīs. Ja tāds cilvēks tomēr iet pie Vakarēdiena, viņš ēd un dzer sev par sodu.
“Kas tic Viņam, netiek tiesāts, bet, kas netic, ir jau spriedumu dabūjis, tāpēc ka nav ticējis Dieva vienpiedzimušā Dēla Vārdam.” Jņ.3:18